Lai Dieva dārzs plauktu! Saruna ar Turaidas muzejrezervāta direktori Annu Jurkāni


Laikraksta “Latvijas Avīze” kultūras nodaļas vadītājas, pielikuma “Kultūrzīmes” redaktores ANITAS BORMANES saruna ar Turaidas muzejrezervāta direktori ANNU JURKĀNI:

TIMURA SUBHANKULOVA FOTO Anna Jurkāne: „1. augusta pasākumu esam iecerējuši rīkot kā pateicību Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai par atbalstu Turaidas pils saglabāšanā, pētniecībā, restaurācijā.”

Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne. Timura Subhankulova foto

Piektdien, 1. augustā, ar plašu kultūras programmu 800. gadskārtu atzīmēs Turaidas mūra pils. Tam par godu tapusi jauna ekspozīcija „Krāsns podiņi – senlaiku bilžu enciklopēdija”, kā arī dienas gaismu ieraudzīs rakstu krājums „Turaida 13. – 16. gadsimta dokumentos” un ceļvedis „Turaidas mūra pils 800gadi. Vēsture un mūsdienas”. Šodien Turaidas muzejrezervātam ar vairāk nekā 240 tūkst ošiem interesentu no 80 pasaules valstīm apmeklētības ziņā nav konkurentu Latvijas muzeju vidū. Tas ir pilnīgi jauna tipa muzejs, kur senās vēstures liecības un kultūras mantojums krāšņi savijies ar vidi kā tā daļu un tālākveidotāju. Par visu šo un daudz ko citu Latvija var pateikties Turaidas muzejrezervāta direktorei Annai Jurkānei, kurai Turaidā rit jau vairāk nekā 40 darba gadi. 

Annas Jurkānes paveikto man gribas pielīdzināt vēl vienas izcilas personības – Imanta Lancmaņa – sasniegtajam Rundālē. Līdzīgi kā viņš 50 gados ir radījis ideālu 18. gsdsimta pili, tā arī viņa ar savu iedvesmu, prātu un rokām Latviju ir padarījusi bagātāku ar unikālu muzeju.

Vai atceraties savu pirmo darba dienu 1973. gadā Siguldas novadpētniecības muzejā?

A. Jurkāne: – Sāku pilnīgi viena – speciāliste bija dekrēta atvaļinājumā un vēl bija sētnieks uz pusslodzi. Viss, ko darīju, bija mana izvēle, atbildība un brīvība. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Mana izvēle bija tā, ka vēlos izzināt Turaidas pils vēsturi, saglabāt pili. Lai saglabātu un restaurētu, ir jāpēta. Domāju, ka visiem Latvijas veiksmīgākajiem un apmeklētākajiem muzejiem, kuri spēj uzrunāt sabiedrību, pamatā ir pētniecības darbs. Muzeja apmeklētājs, kultūras tūrists, ir gudrs cilvēks – viņš spēj atšķirt, sajust, vai priekšmets ir vienkārši nolikts, vai arī tam ir simbola vai vēstures stāsta vērtība. Priecājos, ka Turaidas muzejrezervāts, neraugoties, ka ir bijis liels speciālistu samazinājums krīzes laikā, ir bijis spējīgs piesaistīt spēcīgus vēsturniekus, arhitektus, arheologus, uz kuriem arī balstās mūsu muzeja fenomens.  Tā ir vairāk nekā 30 gadu draudzība ar izcilo arheologu Jāni Graudoni, kuru uzaicināju, šeit atnākot. Draudzība ar arheologiem Zigrīdu un Jāni Apaliem, ar arhitektu Gunāru Jansonu, ar tēlnieku Induli Ranku un daudziem citiem izciliem kultūras un muzeja darbiniekiem.

Kā jūs, pavisam jauna vēsturniece, nācāt pie sajūtas, ka vajag ko vairāk; ka muzejam jāattīstās?

– Tāpēc, ka novadpētniecības muzeja statuss tā laika izpratnē bija kļuvis par kavējošu faktoru muzeja vispusīgai attīstībai. Toreiz tas neparedzēja rūpes par kultūras pieminekļiem, to izpēti un restaurāciju, it īpaši jau par tā dēvētajām „vācu pilīm” vai nemateriālo kultūras mantojumu, kā piemēram, latviešu tautasdziesmu. Taču muzejs 1976. gadā sadarbībā ar Zinātņu akadēmijas Turaidas arheoloģisko ekspedīciju bija uzsācis pils teritorijas arheoloģisko izpēti un 1980. gadā bija iecerēts Dainu kalns kā veltījums tautasdziesmai. Attieksme pret dogmām jau nemaz tik ātri nemainījās. Piemēram, 1979. gada 12. jūnijā pie mums ieradās komisija, kuras uzdevums bija aizliegt arheoloģiskās ekspedīcijas darbu, jo tajā saskatīja negatīvu politisku ietekmi uz sabiedrību.

Sākums Turaidas mūra pils izpētei bija ļoti grūts, jo nebija pieredzes. Nekas nebūtu bijis iespējams bez sabiedrības atbalsta, tāpēc 1. augusta pasākumu esam iecerējuši rīkot kā pateicību Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai par atbalstu Turaidas pils saglabāšanā, pētniecībā, restaurācijā. Pateicības pasākums būs bezmaksas. Aicināti visi, kuriem patīk būt Turaidā, un īpaši tie, kuri piedalījušies Turaidas pils arheoloģiskajā izpētē. Turaida vairāk nekā 350 gadus bija Rīgas arhibīskapijas viena no rezidencēm, tāpēc  svētkos piedalīsies arī arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kurš runās par garīgajām vērtībām mūsdienu sabiedrībā.

No kurienes jūsos pašā iesakņojusies dziļā aizraušanās ar vēsturi?

– Man šķiet, ka tā ir no pirmā elpas vilciena. Manā dzimtā ir vēsturnieki – piemēram, mans onkulis, monsinjors Henriks Trūps. Manas vecmammas ir bijušas gudras sievas, tagad viņas sauktu par zintniecēm.

Jūsu sastapšanās ar tēlnieku Induli Ranku ir radījusi to, ko Latvija atstās Mūžībai – Dainu kalnu. Vai arī šobrīd vēl mēdzat katru dienu turp aizstaigāt?

– Protams! Nākamajā, 2015. gadā – Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā – vēlamies iekārtot Induļa Rankas darbu izstādi „Sākums un gals”, jo Indulis Ranka ir rainists – saņēmis Raiņa medaļu. Goda līgumu, kuru noslēdzām 1980. gadā, abpusēji turam godā joprojām. Toreiz vienā dienā viens otram uzrakstījām vēstules vienā datumā – 21. oktobrī. Es rakstīju, ka darīšu visu, meklējot līdzekļus un labiekārtojot teritoriju, bet viņš lūdza, vai varētu izstādīt skulptūras, neprasot nekādu atlīdzību. Zigurds Vidiņš šobrīd rada filmu par Dainu kalna tapšanu, par Induli Ranku.

Zinu, ka muzejam ir lieli plāni Latvijas simtgadu jubilejas sakarā…

– Pašlaik ļoti intensīvi strādājam pie ekspozīcijas „Klaušinieks, zemnieks, pilsonis” satura.  Jāstrādā pamatīgi, lai atrastu ekspozīcijas jēgu un tā taptu par nozīmīgu vēstījumu Latvijas vēsturē. Izstādē ar muzeja materiāliem apliecināsim, kā no nebrīva klaušinieka pēc dzimtbūšanas atcelšanas nostiprinās saimnieks, atbildīgs par savu zemi, savu saimi.  Kā rodas pilsonis, atbildīgs par savu valsti.

Kopā ar muzeja speciālisti Jolantu Dukaļsku strādājam pie ekspozīcijas Turaidas magazīnas ēkā, lai parādītu muzejrezervāta izveidi un attīstību – mūsu pieredzi, kā var no pussabrukušām ēkām un nesakoptas vietas radīt muzejrezervātu un pasaulē godātu un atpazīstamu vēsturisko centru. Izstādi plānojam atklāt 2015. gadā.

Latvijā ir vairāk nekā 300 šādu vēsturisko centru, kurā var atpazīt tūkstošgadu vēsturi. Kur bijis gan pilskalns un pils, gan attīstījusies muiža, bijusi baznīca ar kapsētu un vēlāk atradies kolhoza centrs. Šobrīd daudzi no tiem netiek izmantoti Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma parādīšanai. Mēs zaudējam nozīmīgu  vērtību.

Mēdz teikt, ka muzeji Latvijā nespēj sasniegt savu mērķauditoriju, taču jūs ik gadu apmeklē vairāk nekā 240 tūkstoši interesentu. Kāda ir jūsu veiksmes recepte?

– Arī mums krīzes laiks bija šoka terapija, jo muzejrezervāts vienu brīdi pat palika bez valsts dotācijas.  Taču mēs to izturējām ar pārliecību, ka Turaida vienmēr pastāvēs! Strādājām pie apmeklētāju piesaistes, atvērām Apmeklētāju centru, intensīvāk sākām sadarboties ar tūrisma firmām.  Mīlestība var būt tikai abpusēja – nevar gribēt, lai apmeklētājs mīl muzeju, ja pats muzejs nemīl apmeklētāju. Tās ir gan garās darba stundas, gan darbs bez brīvdienām, gan tas, ka nekad neatsakām ekskursijas, ko piedāvājam četrās valodās. Jābūt vēlmei izstāstīt Latvijas vēstures stāstu. Kaut arī mums nav lielu ekspozīcijas zāļu, mūsu tūkstošgades vēstures stāsts ekspozīcijās ir veidots kopā ar kultūras pieminekļiem un kultūrvidi.

Pērn, pēc ugunsgrēka Rīgas pilī, valstisko muzeju vadītāji vērsa uzmanību uz apdraudēto situāciju, kādā atrodas nacionālais muzeju krājums. Kāda situācija ir Turaidā?

– Kad atnācu šurp strādāt, pirmais darbs bija izveidot ekspozīciju un otrais – nodrošināt muzeja krājuma saglabāšanu. Mūsu krātuve atrodas bijušajā muižas klētī, kuru  savulaik zinātniskās pētniecības saimniecība „Krimulda”, kad ēkai bija iebrucis jumts, atdeva muzejam. Mēs pamazām to restaurējām.

Kāpēc valstiskie muzeji Latvijā neuzstājas kā vienots spēks?

– Deviņdesmitajos gados mēs bijām vienoti normatīvo aktu izstrādē, jo bija svarīgi  saglabāt nacionālo muzeju krājumu. Varbūt situāciju ir ietekmējusi arī krīze, ka muzejiem ir ļoti samazināts finansējums. Tomēr visi ļoti cieši sakļaujamies, ja kādam muzejam vai muzejiem kopumā ir apdraudējums. No muzeju puses ir būtiski, lai izstāžu plānošana notiktu saprātīgi un mērķtiecīgi. Var jau radīt bezgala daudz izstāžu, ieguldīt lielus līdzekļus un pēc mēneša vai diviem nomainīt. Muzejiem tas nav pieļaujams – ja uzsāk kādu pētniecības tēmu, tad tā jāizstrādā, lai paliktu kā pamats atziņai par kādu nozari vai vēstures posmu. Lieliski šajā ziņā strādā Rundāles pils.

Par Turaidas muzejrezervātu teic, ka viduslaiku vēstures izpētē tas ir priekšā Latvijas Vēstures institūtam. Kā to iespējat?

– Spējam piesaistīt cilvēkus un līdzekļus, jo strādājam mērķtiecīgi. Piemēram, viens ir pils arheoloģiskā izpēte, otrs – atrasto priekšmetu izzināšana. Nav svarīga Latvijā tik ierastā institucionālā nodalīšana, bet gan tas, vai spējam izzināt Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu. Kopā strādājam ar LU Latvijas vēstures institūta, LU Vēstures un filozofijas  fakultātes un citiem izciliem vēstures speciālistiem.  Viņi visi ir atsaucīgi, kopā pētot vēsturi un kultūras mantojumu. Paldies viņiem par lielisko darbu!

Vai uzskatāt, ka muzejiem vajadzētu būt lomai arī valsts ideoloģijas veidošanā?

– Jā. Muzeja priekšmets jau pats nevar runāt – muzejs ir priekšmeta mute. Cik speciālisti izzina, tik arī priekšmets pastāsta. Priekšmets ir kā aktieris. Latvijas muzejiem, trūkstot finansējumam,  zūd profesionalitāte muzeju ekspozīciju izveidē. Uz ko tad iet apmeklētājs? Uz labām, saturiskām ekspozīcijām. Ekspozīcijām ar vēstījumu. Nereti muzejniekiem pārmet, ka maz tiek darīts identitātes un valstiskuma stiprināšanā. Muzeji nav politiskas institūcijas, bet tiem ir jāpēta un jāparāda gan vispārcilvēciskās vērtības, gan latviskā dzīvesziņa, gan kultūras mantojuma dažādība. Tā jau arī ir paaudžu pārmantojamība. Tas ir muzeju pamatpienākums – stāstīt stāstu par savu zemi, tautu un valsti.

Vai visiem valsts un pašvaldību muzejiem ir šī misijas apziņa?

– Misijas apziņai ir jābūt, bet pārmaiņas ir ļoti sarežģīta lieta. Domāju, ka katram cilvēkam, arī muzejiem, ir jādzīvo realitātē un jāapzinās – cik un ko es varu dot? Reiz kāda muzeja direktore man teica: mums tik bieži jāmaina izstādes, ka neko citu nespējam padarīt. Es vaicāju: bet kas jums to liek? Viņa: Bet kā, –  padomju laikā taču tā bija noteikts! Un te ir jautājums par paša un muzeja brīvību un atbildību.

Cik jūsu muzeja stāsts par vēsturi aizrauj mūsu pašu skolu audzēkņus?

– Noteikti aizrauj. Varbūt skolēnu grupu nav tik daudz kā 80. gados, kad iespējas bērniem nokļūt Turaidā bija lielākas. Īpaši pieprasītas ir muzejrezervātā sagatavotās izglītojošās programmas. Arī „Muzeju nakts” pie mums tradicionāli ir ļoti apmeklēta – šogad pie mums viesojās 15 tūkstoši. Atceros, piemēram, ģimeni, kura ieradās ar Siguldas novada sarūpēto autobusu. Tēvs un māte ar četriem bērniem. Stāvu pie vārtiem un dzirdu tēvu sakām: „Un tagad visi skatīsim muzeju!” Varbūt viņiem šī Muzeju nakts ir vienīgais muzeja apmeklējums gadā.

– 2002. gadā, kad Turaidas pilskalna pakājē notika zemes nogruvums, izskanēja, ka pils atrodas uz naža asmens. Vai apdraudētības sajūta ir mazinājusies?

– Ļoti sekojam līdzi, vai nenotiek kādas pils sienu vai pamatu deformācijas. Regulāri pils akā mērām ūdens līmeni un sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti sekojam līdzi izmaiņām. Mēs gribētu atbrīvot pilskalnu no apauguma un veikt stādījumus, kas to stiprinātu. Tam gan šobrīd pietrūkst līdzekļu. Ar lielām cerībām raugos uz Dabas aizsardzības pārvaldi, kuras jaunās vadības attieksme pret dabas un kultūrtelpas saskaņu ir harmoniska Lai gan – Turaidas pilskalnā nogruvumi ir atgadījušies gandrīz ik pēc 80 gadiem.

Kas ir jūsu lielākais sapnis, ar ko sagaidāt Turaidas mūra pils 800. gadskārtu?

– Lai Turaidas vēsturiskais centrs turpinātu pilnveidoties, tiktu saglabāts un uzturēts un no sabiedrības mīlēts un cienīts. Lai Turaida – Dieva dārzs – turpina zelt un plaukt!

 Sarunu lasiet arī Latvijas Avīzes mājas lapā: http://www.la.lv/lai-dieva-darzs-plauktu/

    Aktuāli, Direktores sleja, Jaunumi, Turaidas pilij 800