Viena no senākajām baltmāla pīpēm ar mazu galvu un resnu kātu (17.gs. pirmā puse) un jaunākā ar lielu galvu (18.gs.)

Akcija „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”. 14. stāsts – Tabakas dūmi Turaidas pilī


Turaidas muzejrezervāts turpina akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”, kas notiks visa gada garumā. Akcijas mērķis ir aicināt muzeja apmeklētājus pievērst uzmanību senlietām, kas atrastas pilī vai attaino pili un ar to palīdzību atklāt aizraujošus stāstus, kas vēsta par Turaidas pils astoņu gadsimtu garo vēsturi. Visa gada garumā reizi divās nedēļās tiks izcelts kāds īpašs priekšmets Turaidas pils ekspozīcijās, par kuru būs iespēja uzzināt plašāku informāciju.

Kā atzinības balvu par priekšmeta atrašanu un iepazīšanu, ikviens muzeja apmeklētājs saņems īpašo akcijas uzlīmi.

Angļu smēķētājs. 1595. gada kokgriezums – ilustrācija pamfletam par tabaku. http://en.wikipedia.org/wiki/Anthony_Chute

Angļu smēķētājs. 1595. gada kokgriezums – ilustrācija pamfletam par tabaku. http://en.wikipedia.org/wiki/Anthony_Chute

Turaidas pils māla pīpītes.
Jau 15. gadsimta beigās kuģotāji no Amerikas atveda uz Spāniju pirmās izkaltētās tabakas lapas un sēklas. Sākumā eiropieši tabaku stādīja kā krāšņumaugu un mēģināja izmantot dziedniecībā, sevišķi atvērtu brūču un augoņu ārstēšanā. Dažus gadu desmitus vēlāk angļu jūrnieki, kas bija redzējuši indiāņu miera pīpes, uz Veco pasauli atveda arī smēķēšanas ierīci – caurulīti ar paplašinātu galu. Tajā ievietoja sasmalcinātas tabakas lapas, kuras aizdedzināja, un kodīgos dūmus pa caurulītes kanālu ievilka mutē. Drīz vien arī vīri britu salu piekrastes krogos nomēģināja jauno baudvielu. Neskatoties uz tabakas sākotnējo dārdzību, arvien vairāk cilvēku Rietumeiropā to sāka košļāt, šņaukt, ēst, dzert uzlējumos un smēķēt, lai apreibinātos un gūtu baudu. Par galveno un ērtāko tabakas patēriņa veidu kļuva pīpēšana, un māla pīpju izgatavošana Anglijā jau 16. gadsimta beigās bija atsevišķa amatniecības nozare. Kad angļu amatnieki – protestanti izceļoja uz Holandi, viņi līdzi paņēma pīpju gatavošanas iemaņas. Viens pēc otra radās pīpju ražošanas centri Amsterdamā, Leidenē, Goudā, Dodrehtā un citās pilsētās, kur 17. gadsimtā pastāvēja vairāk nekā 30 darbnīcu. To uzplaukumam netraucēja pat vietējo izejvielu trūkums – augstas kvalitātes balto mālu jeb kaolīnu Nīderlandes piejūras provincēs dabā neatrod un tas bija jāieved. Sākumā šo mālu importēja no Anglijas, tad Lježas un visbeidzot no Ķelnes apkārtnes Reinzemē.

Holandiešu kvalitatīvajai produkcijai noieta tirgus bija visā Eiropā. Tā sauktās „holandiešu” pīpes smēķētāju vidū bija iecienītas līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei, kad tās nomainīja papirosi. Patiesībā jau 18. gadsimtā daļu no pīpēm izgatavoja ziemeļvācu, prūšu, zviedru un citu valstu darbnīcas, kas eksporta palielināšanās nolūkā ne tikai kopēja holandiešu pīpju formu, bet reizēm viltoja arī marķējumu. Kaut arī Latvijas teritorijā lielākā daļa no pīpēm 17.-19. gadsimtā ievestas no Nīderlandes rietumu provinces Holandes, tomēr reizēm sastopami arī citu zemju darinājumi. Tāpēc „holandiešu” pīpes precīzāk būtu apzīmēt par baltmāla pīpēm.

Pamazām 17. gadsimta gaitā smēķēšana izplatījās visos sabiedrības slāņos. Holandes mākslinieku darinātajās sadzīves žanra gleznās ar pīpi mutē vai rokā attēloti augstdzimušie un zemnieki, kareivji un amatnieki, mūziķi un gleznotāji, vīrieši un sievietes. Kaislīga smēķētāja bija Francijas karaļa Luija XV mīļākā – marķīze Pompadūra (1721–1764), kurai piederēja vairāk nekā 300 pīpju! Jau 17. gadsimta holandiešu klusajās dabās pīpe izmantota kā dzīves īsuma simbols. Izdegusi pīpe alegoriski norādīja, ka cilvēka mūžs gaist tikpat ātri kā dūmi un laime ir tikpat trausla kā māla pīpe ar tievo kātu. Par nikotīnu kā veselības bojātāju mediķi sāka runāt krietni vēlāk.

Dažādas pīpju galvas

Dažādas pīpju galvas

Plaši sastopamā balta māla pīpe bija ne tikai funkcionāls, bet arī estētisks darinājums. Tai bija 3 līdz 5 cm augsta galviņa, veidota dubulta konusa vai olas formā. Tajā ievietoja un dedzināja tabaku. Pīpes galvas apakšpusē veidotais nelielais izvirzījums jeb pēda noderēja atbalstam. Galviņai platā leņķī tika pievienots tievs, garš kāts ar cauri ejošu kanālu dūmu iesūkšanai mutē. Tievo pīpju kātu diametrs sasniedz nepilnu centimetru, un sākumā tos gatavoja tikai sprīdi garus. 18. gadsimtā izejmateriāls kļuva kvalitatīvāks un izgatavošanas process uzlabojās. Līdz ar to pīpes galviņas formu veidoja graciozāku un kāti reizēm sasniedza pat 80 līdz 100 cm garumu! Angliski šīs pīpes sauca par „māla jardu” (“yard of clay”; jards = 91,4 cm).

Amatnieki pīpes gatavoja, mīkstu mālu iepildot divdaļīgā formā un pēc tam ar tievu irbuli izdurot kātā dūmu kanālu. Meistari daļu no pīpēm rotāja un marķēja, uz galvas, pēdasvai kāta iespiežot reljefu zīmi, uzrakstu vai ornamentu. Marķējums norādīja uz konkrētu darbnīcu un līdz ar to garantēja labu kvalitāti. Tādejādi holandiešu amatnieki cīnījās par eksporta tirgiem un aizsargāja vietējos ražotājus. Mūsdienās pīpju pētniekiem meistaru zīmes un rotājums ļauj atradumus datēt un noteikt to izgatavošanas vietu, jo daudzām manufaktūrām ir labi saglabājušies arhīvi – senajos papīros sīki dokumentēts darbnīcas pastāvēšanas ilgums, tajās strādājušie amatnieki un ražotā produkcija.

Tāpat kā citur Eiropā, arī Turaidas pils izrakumos atrasts simtiem balta māla pīpju fragmentu. Pēc galvu formas un pēdas marķējuma pīpes datējamas ar 17. vai 18. gadsimtu. Kāda neliela Turaidas pīpes galviņa darināta mazas muciņas formā – tā ir tikai 2,8 cm augsta un tās augšmalas atverei ir 1,4 cm diametrs. Tā varētu būt izgatavota 17. gadsimta otrajā ceturksnī, kad tabaka vēl bija dārga. Mazajai galviņai pievienots diezgan resns kāts, kura diametrs sasniedz 11 milimetrus. Varbūt šo nedaudz robustas formas izstrādājumu savās rokās turējis kāds Turaidā ieradies kareivis? Sākot ar 17. gadsimta otro pusi, pīpju galvu izmēri pamazām palielināti un to izskats tuvināts olas vai piltuves formai. Šādi atradumi zināmi arī Turaidā. Ar 18. gadsimta pirmo pusi datējamas pīpju galviņas, kuru augstums sasniedz 4,6 cm un augšmalas atveres diametrs palielinājies līdz 2,2 centimetriem. Tolaik tabaka jau bija plaši pieejama un lētāka, tā kā smēķētājs to pīpē varēja bāzt neskopojoties. Toties pīpes kāts kļuvis tievāks un elegantāks – tā diametrs ir tikai 6 līdz7 milimetri. Jādomā, ka šādu graciozu pīpēšanas rīku lietojis kāds Turaidas muižas īpašnieks vai viņa viesis.

Kātu fragmenti ar heraldisku liliju rotājumu

Kātu fragmenti ar heraldisku liliju rotājumu

Uz vairākiem Turaidas pīpju kātu fragmentiem lasāmi uzraksti “GOUDA” vai „IN GOUD” – šīs pīpes 17. gadsimta otrajā pusē vai 18. gadsimtā atvestas no ievērojamā ražošanas centra – Goudas pilsētas Holandes dienvidos. No turienes uz Turaidu atceļojušas arī vairākas pīpes ar apaļu marķējumu uz pēdas. Iniciāļus HB ar kroni virs tiem, domājams, iespiedis 1655.-1670. gadā Goudā strādājušais meistars Hendriks Bijlands, bet kronētos burtus MP – Mahiels Pīterss, kura darbnīca ražoja pīpes 1705.-1746. gadā. Lielākā daļa Turaidā atrasto pīpju ir gludas un bez ornamenta, bet daži izstrādājumi bijuši dārgāki un greznāki. To kātus rotā reljefā atveidotas heraldiskas lilijas, dadzim līdzīgas akanta lapas un izteiksmīgi augu stīgu vijumi.

Turaidas pils balta māla pīpes ir baroka laikmetam raksturīgs izstrādājums. Tagad tās liecina ne tikai par muižnieku, kareivju vai amatnieku ikdienas dzīvi un īslaicīgiem baudas mirkļiem, bet arī ļauj nojaust tālus tirdzniecības un kultūras sakarus, kā arī pētniekiem palīdz datēt izrakumu atradumus.
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste
Dr.hist., Ieva Ose

Raksts publicēts “Siguldas avīzē”; maijs, 2014, nr.5 (156)

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti, Turaidas pilij 800