Akcija „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”. 18. stāsts – Romānikas stila meklējumi Turaidas pils galvenajā tornī


Turaidas muzejrezervāts turpina akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”, kas notiks visa gada garumā. Akcijas mērķis ir aicināt muzeja apmeklētājus pievērst uzmanību senlietām, kas atrastas pilī vai attaino pili un ar to palīdzību atklāt aizraujošus stāstus, kas vēsta par Turaidas pils astoņu gadsimtu garo vēsturi. Visa gada garumā reizi divās nedēļās tiks izcelts kāds īpašs priekšmets Turaidas pils ekspozīcijās, par kuru būs iespēja uzzināt plašāku informāciju.

Kā atzinības balvu par priekšmeta atrašanu un iepazīšanu, ikviens muzeja apmeklētājs saņems īpašo akcijas uzlīmi.

Turaidas pils galvenais tornis 13. gadsimtā. Arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukcijas zīmējums – skats no pagalma un griezums (2007. g.)
Turaidas pils galvenais tornis 13. gadsimtā. Arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukcijas zīmējums – skats no pagalma (2007. g.)

Romānika ir arhitektūras stils, kas Eiropā parādījās ap 1000. gadu, bet 13. gadsimta otrajā trešdaļā tika nomainīts ar gotiku. Latvijas teritorijā sastopams tikai vēlās romānikas stils, kas ieviesās līdz ar mūra arhitektūras parādīšanos 13. gadsimta sākumā. Jau tā paša gadsimta vidū un otrajā pusē – nedaudz vēlāk nekā Rietumeiropā – romāniku Livonijas mūra celtnēs pakāpeniski aizstāja gotika. Romānikas stila nosaukumā ietverta tieša norāde uz radniecību ar Senās Romas arhitektūru, no kuras 11.-13. gadsimta Eiropas arhitekti pārņēma pusloka arkas, masīvus pīlārus un apaļas kolonnas, puscilindriskas velves telpu pārsegšanai un biezas mūra sienas. Tāpat kā citi arhitektūras stili, arī romānika vispilnīgāk izpaužas baznīcu celtnēs. Iespaidīgās romānikas katedrāles simbolizēja Dieva visvarenību un kristietības spēku, līdz ar to sakrālajās ēkās romānikas stila izteiksmīgā formu valoda daudzviet ir dekoratīva un pašmērķīga. Turpretī lielajās laicīgajās būvēs – viduslaiku mūra pilīs arhitektam vispirms vajadzēja domāt par celtnes praktisko izmantošanu un aizsargspējām. Tāpēc romānikas stila dekoratīvās iezīmes piļu arhitektūrā atrodamas  mazāk.

Turaidas pilī vienīgā virs zemes pilnībā skatāmā romānikas stila būve, kas saglabājusies no 13. gadsimta, ir vairāk nekā 30 m augstais galvenais tornis – bergfrīds jeb berhfrits. Šī nosaukuma izcelsme nav īsti skaidra, bet reizēm to tulko kā miera nodrošinātāju (vācu valodā: bergen – nodrošināt + Frieden – miers). Rietumeiropas pilīs 12. un 13. gadsimts ir lielo galveno torņu – bergfrīdu celtniecības ziedu laiks, bet 14. gadsimtā tos būvēja retāk. Šādam tornim bija liels augstums, lai to varētu izmantot kā novērošanas vietu. Bergfrīds parasti bija viena no pirmajām pilī uzmūrētajām būvēm, kamēr vēl nebija tapuši augsti aizsargmūri ap pagalmu un citi nocietinājumi. Galvenais tornis stāvēja atstatu no citām ēkām un nebija ar tām saistīts. Ja bergfrīdu cēla tajā pusē, no kuras nāca uzbrukums, tad šis spēcīgais tornis kalpoja kā aizsegs pārējai pilij. Augstais bergfrīds bija pils aizstāvju pēdējā nocietinājumu vieta, kā arī paslēptuve visiem pils iemītniekiem īslaicīgu briesmu gadījumā. Tā ieeja tika novietota vismaz otrā stāva līmenī, lai uzbrucēji tik viegli nevarētu tornī iekļūt. Ja tuvojās sirotāju bars, bet pilī atradās nedaudzi iedzīvotāji, viņi pa pieslienamām vai viegli nojaucamām koka kāpnēm ātri uzrāpās bergfrīda otrajā stāvā un pavadīja tur vairākas stundas, kamēr ienaidnieks bija pazudis.

Turaidas pils galvenais tornis 13. gadsimtā. Arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukcijas zīmējums. Šķērsgriezums (2007. g.)
Turaidas pils galvenais tornis 13. gadsimtā. Arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukcijas zīmējums. Griezums (2007. g.)

Romānikas stilam atbilstoši ir Turaidas bergfrīda uzsvērti smagnējie mūri – sienu biezums apakšstāvā ziemeļu pusē sasniedz 3,7 metrus. No visām Turaidas celtnēm tikai augstais galvenais tornis mūrēts no īpaši lieliem viduslaiku ķieģeļiem, kuru garums ir 33 centimetru. Par romāniku un 13. gadsimta celtniecību norāda ārsienu mūrējumā izmantotais „vendu sējums” – ritmisks ķieģeļu kārtojums, kur katrā rindā diviem laidiem jeb gareniski iemūrētiem ķieģeļiem seko viens galenieks – šķērsām likts ķieģelis. Smagnēja ir arī pussfēriskā kupola velve ceturtajā stāvā. Tā gan ir atjaunota, kad pirms 60 gadiem veica torņa restaurēšanu, tomēr sienās bija saglabājušās velves pēdas. Romānikas stilam atbilstošs dekoratīvs elements ir pusloka arkāde, kas skatāma torņa ārsienas vainagojumā zem jumta. Diemžēl arkāde nav saglabājusies no viduslaikiem. Tā pilnībā ir restauratoru izveidota, jo torņa augšdaļa daudzo gadsimtu gaitā bija stipri nodrupusi. Toties līdzīgas arkādes skatāmas daudzu citu Eiropas valstu begfrīdu augšmalā.

Romānikas laikā celtajos nocietinājumos noteicošā ir pasīvā aizsardzība. Tas nozīmē, ka mūru un torņu augstumam vajadzēja būt tik lielam, lai ienaidniekam tos būtu grūti pārvarēt, pieslienot kāpnes. Tāpat arī pils sienām bija jābūt tik biezām, lai ienaidniekam būtu neiespējami tajās izsist caurumu. Tomēr pilīs ierīkoja arī dažus aktīvās aizsardzības elementus. Parasti tie bija mūru augšdaļā novietoti dzeguļi, kas veidoja izrobotu ārsienas augšmalu. Dzegulis nodrošināja aizsegu sargejā stāvošam strēlniekam, kas pa atstarpēm starp dzeguļiem vai caur tajos izvietotām šaurām, vertikālām lūkām šāva bultas uz ienaidnieku. Iespējams, ka arī Turaidas bergfrīda augšmalu apņēma dzeguļu rinda, kā tas redzams arhitekta Gunāra Jansona izgatavotajā rekonstrukcijas zīmējumā.

Logs ar romānisku pusaploces pārsedzi Turaidas galvenā torņa ceturtajā stāvā

Logs ar romānisku pusaploces pārsedzi Turaidas galvenā torņa ceturtajā stāvā

Tāpat kā citur, arī Turaidā galvenā torņa sienās ir maz atvērumu. Ceturtajā stāvā, kur uzturēšanos drēgnā laikā patīkamāku darīja kamīna uguns, izveidots logs ar romānisku pusaploces pārsegumu, sēdekļiem abās malās un skatu uz Kubeseli. Citi atvērumi bergfrīda sienās ir nedaudzas šauras lūkas – mazi, taisnstūraini lodziņi ar slīpām, uz iekštelpu paplašinātām sānu sienām. Tie noderēja kāpņu apgaismošanai, iekštelpu vēdināšanai, kā arī apkārtnes novērošanai, jo šaušanai tos bija grūti izmantot. Turaidas galvenā torņa šauro lūku novietojums ir neefektīvs, un pils aizsardzībā ar šaujamieročiem tām bija maza nozīme.

Pasīvā aizsardzība prasīja, lai atvērumus torņu ārsienās būvētu ne zemāk par otro stāvu un tie būtu iespējami šauri, citādi tie apdraudētu pašus pils iemītniekus. Apakšstāva novietotās lūkās uzbrucēji viegli varētu trāpīt ar bultām, iemest akmeņus un degošus priekšmetus, kā arī to malas izlauzt un pa tām ierāpties iekštelpā. Tas Turaidā ir ievērots, bet arī torņa augšstāvu sienās lūku ir maz. No tām nevar pārredzēt un nepieciešamības gadījumā apšaudīt pilnīgi visu torņa apkārtni. No vienas puses, tādejādi tika samazināta iespēja, ka ienaidnieka raidītas bultas caur atvērumiem varētu skart pils iedzīvotājus. Pasīvai aizsardzībai tas bija svarīgi. Tomēr, no otras puses, līdz ar to radās grūtības pili aktīvi aizstāvēt. Bez tam mazās lūkas ir iebūvētas vairākus metrus biezā sienā un atrodas gandrīz cilvēka vidukļa augstumā. Vīrs ar arbaletu nespētu atvērumam tuvu piekļūt, nemaz nerunājot par izliekšanos. Šaujot no attāluma, trāpīšana mērķī bija apgrūtināta. Tāpēc atliek secināt, ka nelielās lūkas Turaidas bergfrīda sienās šaušanai izmantoja reti un no tām raidītās bultas būtisku ieguldījumu torņa aizstāvēšanā nevarēja dot.

Lai šaušanai caur lūku būtu lielāka nozīme, mūra biezumā vajadzēja izbūvēt iedziļinātu nišu un šauro vertikālas šaujamlūkas atvērumu veidot gandrīz vai pieauguša vīra auguma garumā. Tādai šaujamlūkai reizēm augšmalā vai vidū vēl papildus izveidoja nelielu horizontālu paplatinājumu labākas redzamības un mērķēšanas nodrošināšanai. Tomēr arī no šādas šaujamlūkas arbaletista raidītas bultas skāra tikai nelielu laukumu diezgan attālu no mūriem. Zemes joslu mūra ārpusē, kuru pils aizstāvji no augšstāviem ar saviem ieročiem nevarēja aizsniegt, sauca par „neredzamo joslu” (vāciski – der tote Winkel, angliski – blind spot). Tas bija vājais punkts romānikas un agrās gotikas piļu aizsardzībā. Kad daļa uzbrucēju neskarti bija šķērsojuši joslu, kurā krita aizstāvju raidītās bultas, tad nocietinājuma pakājē ienaidnieki varēja mierīgi lauzt mūrus vai vārtus, kā arī parakties zem pamatiem. Tomēr lielākoties pili ieņēma, to aplencot un iemītniekus mērdējot badā, kamēr viņi padevās. Vēl viena iespēja iekļūt pilī radās tad, ja ienaidnieks starp pils kalpotājiem atrada nodevēju un lika lietā uzpirkšanu, lai tas slepeni atdarītu vārtus. Citādi pirms lielgabalu izgudrošanas stipru mūra pili ieņemt bija grūti.

Turaidas pils galvenā torņa drupas pirms 100 gadiem
Turaidas pils galvenā torņa drupas pirms 100 gadiem

Turaidas bergfrīds – romānikas stilā celtais varenais galvenais tornis saglabājies no 800 gadu tālas pagātnes. Tolaik tā bija nozīmīga pasīvās aizsardzības celtne, kur iemītniekiem īslaicīgi paslēpties briesmu gadījumā. Visā pils pastāvēšanas laikā torņa lielais augstums nodrošināja tālas apkārtnes pārskatāmību, tāpēc sardze to izmantoja kā novērošanas punktu. Bez tam varenais sarkanu ķieģeļu tornis pacēlās augstu pār koku galotnēm, kļūstot par pils simbolu, bīskapa varas zīmi un nozīmīgu orientieri ceļotājiem gan pa zemi, gan ūdeni. Šodien senais tornis pils apmeklētājiem sniedz neaizmirstamu skatu pāri Gaujas senlejai gan saules apmirdzētos vasaras rītos, gan rudens miglā, gan ziemas sniega baltumā.

Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, Dr.hist., Ieva Ose

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas avīze”, 2014. novembris Nr.11 (162) 24., 25.lpp.

 , , ,        Jaunumi, Raksti, Turaidas pilij 800