Svētku reize Dainu kalnam. Rīgas Apriņķa avīzes žurnālista Ģirta Kondrāta un Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes saruna


Anna Jurkāne: "Dainu kalns nav kapsēta, bet dzīva vide, kurai cilvēks jūtas piederīgs caur savām sajūtām. Var sacīt, ka Dainu kalnā ikviens var sajusties kā dziesminieks, jo arī tautasdziesmai nav konkrēta autora."

Anna Jurkāne: "Dainu kalns nav kapsēta, bet dzīva vide, kurai cilvēks jūtas piederīgs caur savām sajūtām. Var sacīt, ka Dainu kalnā ikviens var sajusties kā dziesminieks, jo arī tautasdziesmai nav konkrēta autora."

Rīgas Apriņķa avīzes žurnālista Ģirta Kondrāta un Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes saruna, sagaidot Dainu kalna 30. gadadienu.

Šodien, 17. jūlijā, Turaidā tiek svinēta Dainu kalna 30. gadadiena. “Tik augstā kalnā latviešu tautasdziesma visos šajos gadsimtos vēl nav gavilējusi. Mūsu tautas gandarījuma kalnā,” atklāšanas brīdī sacīja dzejnieks Jānis Peters. Svētku reizē būs lielkoncerts, kurā piedalīsies 43 Latvijas folkloras kopas, ārzemju latviešu grupas un starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” viesi no Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas un Portugāles. Godinot Dainu kalna skulptūru autoru tēlnieku Induli Ranku, tiks demonstrēta Zigurda Vidiņa filma “Uz kalnukalnu stāvo”.

Gribējām veidot stāstu par Dainutēvu 

Atmiņas par Dainu kalna tapšanu Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne sāk ar skulptūras “Veļu akmens” pieminēšanu, saucot to par cieņas un goda izrādīšanas un pateicības zīmi mūsu iepriekšējām paaudzēm.

“Vispirms bija iecere veidot stāstu par Krišjāni Baronu, jo tepat līdzās Turaidas pilskalnam ir “Dainu” mājas, kurās viņš dzīvoja mūža nogalē, šeit kāpa kalnā un gāja uz Turaidas pilsdrupām.

Gribējās iedzīvināt Krievijā, Puškina kalnos noskatītu ideju par akmenī iecirstām dzejnieka Aleksandra Puškina vārsmām, iezīmējot Kr. Barona taku ar tautasdziesmu tekstiem. Izdomājām, kuras tautasdziesmas tā laika varas saprašanā  būtu atļautas un piemērotas – tātad “pareizas” un ne pārāk provocējošas, turklāt jau bija saskaņots, kuras tās varētu būt. Tad šis stāsts bija sasniedzis tēlnieku Induli Ranku un viņš sacīja, ka arī vēlētos piedalīties šajā, kā mūsdienās saka, projektā.

Kad 1980. gada vasarā pēc Dziesmusvētkiem Siguldā tika atklāta restaurētā pie Liepavota bijusī Aleksandras Briedes skulptūra “Daina”, kopā ar tēlnieku izstaigājām tagadējo Dainu kalna teritoriju. Tolaik tas bija aizaudzis kolhoza upeņu dārzs. Nekoptajā vidē vēl pirms tam 70. gadu sākumā te tika uzņemti filmas “Robina Huda bultas” fragmenti.

Dainu kalna atklāšanas dienā tur bija jau 15 skulptūras

Dainu kalna atklāšanas dienā tur bija jau 15 skulptūras

Tad vienu dienu 1980. gada oktobrī aizrakstīju I. Rankam vēstuli, sakot, ka vēlētos sadarboties, uzskatot, ka akmens skulptūras būs vislabākais vēstījums par tautasdziesmās paustajām vērtībām. Izrādās, tajā pašā laikā tēlnieks tāda paša satura vēstuli bija nosūtījis man, rakstot, ka ļoti vēlas piedalīties ieceres radīšanā. Protams, tas novadpētniecības muzejam bija liels izaicinājums – sakopt teritoriju, lielos darbus no Rīgas pārvest uz Turaidu. Taču tolaik netrūka daudz atsaucīgu cilvēku. Pat valdība lika saprast, ka, lai arī nepalīdzēs veidot Dainu kalnu, tomēr arī šķēršļus ieceres īstenošanai neliks. Un tas jau bija daudz, jo tolaik par tautasdziesmu dziedāšanu Daugavas svētkos kopā ar Daugavas muzeja vadītāju Dainu Lasmani jau biju saņēmusi rakstisku nopēlumu, jo dziedāt tautasdziesmas 80. gadu sākumā “nebija valstiski vēlamas”. Ļoti daudz mums palīdzēja toreizējā Rīgas rajona kultūras nodaļas vadītāja Ināra Endziņa un Siguldas izpildkomitejas priekšsēdētāja Millija Kirtovska ar siguldiešiem,” atceras A. Jurkāne, piebilstot, ka pirmais savā vietā Dainu kalnā nostājās “Veļu akmens”. “Bija drēgns 1982. gada rudens. Klāt bija folkloras draugu kopa “Skandinieki” un kinorežisors Ansis Epners, kurš tolaik uzņēma filmu par Latviju.

Turpmāko trīs gadu laikā uz Dainu kalnu atceļoja pārējās skulptūras – “Bitenieka līgaviņa”, “Māte un meita jeb grūtā doma”, “Trīs jaunas māsas”, “Sapņotājs”, “Domātājs”, “Spīdolas akmens”, “Spurdzošie putni, “Mīlestības akmens”, “Pirmie pumpuri”, “Mākonītis” un citas. Atklājot Dainu kalnu, te jau bija 15 skulptūras. Tā kā Dainu kalns tapa, balstoties uz līdzcilvēku entuziasmu un atbalstu, es to saucu par cilvēku mīlestības darbu,” uzsver muzejrezervāta direktore.

Andas Skujas ģimene ar Dainu kalnu saistīta trīs paaudzēs

Andas Skujas ģimene ar Dainu kalnu saistīta trīs paaudzēs

Zāles dzīvība un akmens mūžība

“Pirms 30 gadiem Dainu kalna atklāšanas dienā virs Turaidas bija zilas debesis ar balstiem gubu mākoņiem un mēs, izejot caur trim ziedu goda vārdiem, atklājām Dainu kalnu.

Atklāšanas svētku rīkošanā piedalījās arī tagadējās muzejrezervāta darbinieces Andas Skujas mamma Aina Salmane. Anda pati tolaik dziedāja atklāšanas dziesmu “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā”. Tagad šo pašu tautasdziesmu dzied Andas meita Rūta Skuja. Te nu ir tas dziedošā Dainu kalna paaudžu mantojums,” teic A. Jurkāne.

Taču viņa atceras, ka Dainu kalna izveidošana nemaz nenāca tik viegli, jo bija jāatrod veids, kā ainavu parkā, zaļā zāles dzīvības laukumā ar mūžīgā akmenī veidotu tēlu palīdzību atklāt tautasdziesmu daudzslāņaino vēstījumu. “Tieši tāpēc arī atteicāmies no akmenī iekaltiem tekstiem, jo katrs I. Rankas kaltais tēls nāca ar savu vēstījumu, kas neierobežo cilvēku iztēloties, tieši otrādi – aicina padomāt, kas tieši man saistās ar šo akmenī veidoto simbolu. Turklāt teksts ir saprotams tikai vienā valodā, bet akmens tēli uzrunā arī citu zemju ceļiniekus.

Uz jautājumu, vai Dainu kalns jau ir pabeigts, A. Jurkāne atbild, ka vēlmju šeit uzstādīt vēl kādu skulptūru nav trūcis. “Mums šķiet, ka Dainu kalns ir pabeigts. Iespējams, nākamās muzejnieku paaudzes gribēs kaut ko pievienot, bet pagaidām, lai viss ir kā bijis. Drīzāk ir vērts padomāt, ka cilvēka klātbūtne un viņu domas šajā vietā ir bijušas tūkstošiem gadu. Tagad mēs intensīvi strādājam pie jauna projekta kopā ar bioloģijas zinātņu doktori Liju Bērziņu. No mūsu puses tas būs stāsts par ļoti senu laiku un svētvietām, kas dod cilvēkiem enerģiju. Manuprāt, to var sajust arī simtgadīgajā liepu aplī Dainu kalnā”.

Tautasdziesma un darbs

Jau drīz vien pēc Dainu kalna atklāšanas sākās Atmodas laiks un 1988. gada vasarā šeit dziedāja folkloras festivāla “Baltica” dalībnieki. Toreiz festivāls Latvijā notika pirmo reizi, šogad jau desmito. “Dainu kalns ir tā vieta, kur vienmēr nemainīgi ir notikuši festivāla “Baltica” pasākumi un tradicionālās kultūras kopēji uzskata par savu godu uzvilkt tautas tērpus, šeit atnākt un dziedāt. Šogad īpašais svētku motīvs ir mantojums, un Dainu kalns ir mūsu kultūras mantojuma sastāvdaļa“, saka Anda Skuja, kuras ģimene jau trīs paaudzēs ir saistīta ar Dainu kalnu, atgādinot, ka šī vieta ir īpaša ne tikai folkloristiem, te bieži nāk cilvēki dzīves arī svinīgos brīžos – krustabās, kāzu godos.

Savukārt A. Jurkāne atzīst, ka ik reizi svētki ir atnākuši ar savu prieku un atmiņām. “Rimta un saskanīga bija Dainu kalna 25. gadskārta. Muzejs gada sākumā bija palicis bez finansējuma, bet tad gan Saeima, gan Kultūras ministrija lēma, ka muzejrezervātam nauda tomēr ir vajadzīga. Mums tika samazināta nomas maksa, un tad jau mēs varējām uzelpot.

Protams, daudz ir paveikts. Bet mēs nedrīkstam būt slinki, jo tā sajūta, ka esam tūkstošgades mantinieki, aiz kuriem ir Turaidas pils, Dainu kalns, stāsts par Maiju – Turaidas Rozi, ir viss tas, kas dara šo vietu un Latviju nozīmīgu un bagātu. Ja sēdēsim rokas klēpī salikuši, tad te drīz vien paliks tikai nekopta vieta. Un zudīs atmiņas par tik nozīmīgo un cilvēciski bagāto vidi.

Publicēts – Rīgas Apriņķa avīze, piektdiena, 17. jūlijs, 2015.

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/25985-foto-svetku-reize-dainu-kalnam

Foto: Einārs Binders

    Aktuāli, Direktores sleja, Jaunumi