Turaidas muzejrezervāta krājuma jaunieguvumi 2015. gadā


Galda lampa

Galda lampa

Uzsākot 2016.  gadu, Turaidas muzejrezervāta krājuma priekšmetu kopskaits sasniedz 86 889 vienības. 2015. gadā muzejs ir ieguvis 966 muzeja priekšmetus.  Muzeja priekšmets ir priekšmets, kuram pēc izpētes un apstrādes ir atzīta tā kultūrvēsturiskā nozīme un tas ir iekļauts muzeja krājumā. Plašākā nozīmē ar jēdzienu “muzeja priekšmets” mēs saprotam un apzīmējam visu to, ko var uztvert, kas izraisa emocijas un pārdomas (tajā skaitā arī nemateriālo kultūras mantojumu).  Tā kā krājuma uzturēšana un saglabāšana prasa lielus finansiālos un cilvēkresursus, muzejs priekšmetu atlasi veic ļoti uzmanīgi un mērķtiecīgi. Priekšmeti tiek komplektēti muzeja misijai un komplektēšanas politikai atbilstošu kolekciju papildināšanai, jaunu ekspozīciju veidošanai un jau esošo ekspozīciju pilnveidei.

Pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas ekspozīcija papildināta ar lielu pudeli vīna uzglabāšanai un pārvadāšanai, svečturi, bārdas nazi, kapara cepešpannu un citiem priekšmetiem.

Veidojot jaunu ekspozīciju Turaidas muižas ratnīcā, tika bagātināts zirglietu un iejūga piederumu krājums. Tika iegūti izbraucamo ratu sveču lukturi, – labās un kreisās puses, kurus lietoja braukšanai tumsā. Lukturi gatavoti CHR. Miesen Wagenfabrik Bonn a/Rh.  Uzņēmums ticis dibināts 1870 gada 1. jūnijā Bonnā un sākotnēji ražoja zirgu vilktās ekipāžas. 1905. gadā firma izgatavoja pirmo automobiļu ambulanci, un arī turpmāk specializējās šajā jomā. Vēl zirglietu kolekciju papildināja zvārguļu josta, kuru lika ap kaklu zirgam un 26 zirgu loku un ilkšu zvaniņi, pamatā darināti 19. gadsimtā Krievijā M. Trošina, I Fjodorova jun., Mannako un citās fabrikās. Tie gatavoti no bronzas, vairākiem zvana iekšpusē izliets uzraksts: “съ серебромъ” (ar sudrabu). Vairākiem zvaniņiem ārmalas aplocē arī izlieti uzraksti:” купи нескуписъ езди слушай веселисъ” (pērc, neskopojies, brauc, klausies, priecājies), “звени утешай езди поспешай (zvani, mierini, brauc, traucies)” “меня купи денек нижалей самной езхдить веселей” (mani nopērc, naudu nežēlo, ar mani braukt jautrāk), “купи нескуписъ езди веселисъ” (pērc, neskopojies, brauc, priecājies). Zvaniņu un zvārguļu skaņas brīdināja kājāmgājējus par ātri tuvojošos pajūgu, īpaši ar zvaniņiem un zvārguļiem pušķoja zirgu aizjūgu svētku gadījumos – kāzās, Ziemsvētkos u.tml.  Taču pat tāda utilitāra lieta kā brīdinājuma signāls deva savu pamatu cilvēku fantāzijai un ticējumiem: skaņas aizbiedējušas nelaimes un mošķus, jo zvaniņu tīrās skaņas dēmoni nespējot klausīties.

Speciāli ekspozīcijas vajadzībām audēja Ilze Liepa pēc seniem paraugiem noauda zirgu apsegu, jeb “zirgadeķi”.  Savulaik Imants Ziedonis grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem” zirga deķim ir veltījis filozofiskas, bet tajā pašā laikā dziļas sirsnības pilnas rindas:
Lupatu sega ir testaments.
Lupatu segā jeb zirgu deķī ir ieausta vēstures griba, tas nav tikai tā – vecu māmiņu čaklo roku darbs. Viņas, vecās audējas, vienkārši ir pēdējais postenis, kam Vēsture uztic iešifrēt viņas dokumentus.[...]
Tajos redzams, kā ģimenes hronikā saduras pasaules idejas. Te blakām ieausti pilsoņu karā aizgājušu divu brāļu pretinieku skolaslaika frencīši. Te mantkārīgā lupata ieausta blakus pieticīgam audumiņam.[…] Ja tu māki lasīt, tu vari raudāt. Tu vari nopūsties un tālāk nelasīt. Bet tu vari arī atvest bērnus un mācīt tiem lasīt lupatu segas.[…]
Gudrs ir tas vecais, kas veco ieauž jaunajā. Sagriež un ieauž. Vecāsmātes jaunā lupatu sega ir testaments. Mācies tik lasīt!

Tējkanna, iegūta 2015. gadā no A. Niedras Turaidā un tējas stipruma kanniņa iegūtas 1977. gada ekspedīcijā pa ZPS Krimulda” teritoriju ( pirkta ap 1910. gadu un lietota Krimuldas c. “Meijās” līdz 1950.-tajiem gadiem) un divas kanniņas iegūtas no  Baibas Veisas Siguldā 2012. gadā)

Tējkanna, iegūta 2015. gadā no A. Niedras Turaidā un tējas stipruma kanniņa iegūtas 1977. gada ekspedīcijā pa ZPS Krimulda” teritoriju ( pirkta ap 1910. gadu un lietota Krimuldas c. “Meijās” līdz 1950.-tajiem gadiem) un divas kanniņas iegūtas no Baibas Veisas Siguldā 2012. gadā)

Sadzīves priekšmetu un trauku kolekciju papildinājuši vairāki porcelāna un fajansa trauki. Šķietami necila, bet interesanta ir tējkanna, dekorēta ar sulīgiem pastoziem triepieniem gleznotu slāvisku rozi sārtā tonī. Priekšmets ir tipisks 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta pirmā ceturkšņa (laikā līdz aptuveni Pirmajam pasaules karam) Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas Rīgā produkcijas paraugs. Arī dekors ir tipisks un raksturīgs vidējas rocības pircējam un ir diezgan izplatīts. Parasti šī tipa kannas nāca komplektā: lielā un mazā, kur vienā bija tējas stiprums, otrā ūdens, novietojamas viena uz otras (mazā uz lielās) vai arī lietojamas kā divas atsevišķas tējkannas vai lielāku viesu daudzumam vai mazāka apjoma tējas dzeršanas gadījumos (brokastīs, piemēram).  Tādas iegādāties varēja Kuzņecova produkcijas veikalā, kā arī pasūtīt interesējošo komplektāciju pēc kataloga; katalogā šādas kannas figurē gan kā augstākminētie komplekti, gan arī kā atsevišķas – liela un maza tilpuma – kannas. Turaidietes A. Niedras muzejam nodotā tējkanna bijusi dāvināta kāzās Annai Lasmanei (dz. Migliņa) kāzās 20. gadsimta sākumā un lietota Turaidas pagasta “Bitniekos”. Ne vienmēr muzejs iegūst kādu priekšmetu pilnu komplektu, bet tas nokomplektējas laika gaitā, un tieši tāds ir gadījums ar tējkannām.  Jau 1977. gada ekspedīcijā pa ZPS “Krimulda” teritoriju iegūta šīs sērijas mazā tējkanniņa (pirkta ap 1910. gadu un lietota Krimuldas c. “Meijās” līdz 1950-tajiem gadiem), divas mazās tējkanniņas 2012. muzejam nodeva B. Veisa no Siguldas. Katra no mazajām tējkanniņām atšķiras gan izmēru, gan dekora niansēs.

Priekšmeti, kas iegūti no Aijas Niedras Turaidā

Priekšmeti, kas iegūti no Aijas Niedras Turaidā

Kā ik gadus krietns papildinājums nācis fotoattēlu kolekcijā. Šajā reizē vienas no interesantākajām ir fotogrāfijas, kuras liecina par turaidieša, virsleitnanta Eduarda Stauvera (1914-2007) dzīves gājumu un dzīves līdzgaitniekiem. Ed. Stauvera notikumiem bagāto dzīvi varētu saukt pat par dēkainu, ja vien šie notikumi nebūtu bijuši tik traģiski (sīkāk par Ed. Stauvera dzīvi iespējams lasīt E. Ceskes rakstā “Es vēlos pārnākt mājās…” Turaidas muzejrezervāta mājas lapā http://www.turaida-muzejs.lv/2014/10/es-velos-majas-parnakt-%E2%80%A6/#.VtQER_mLSUk).  Attēlus nodeva Ed. Stauvera meita Maija Zālīte un tajos redzams Turaidas “Pakuļu” saimnieka dēls Eduards kopā ar brāļiem Andreju, Augustu, Pēteri un māsām Zelmu un Annu, kā arī leitnants Stauvers 1940. gadā pēc Latvijas karaskolas beigšanas un ar sievu Elzu kāzu dienā 1942. vai 1943. gadā.

Kā padomju dzīves liecinieki tika reģistrēti fotonegatīvi no bijušās Siguldas Jauno tehniķu stacijas (autors Dzintars Kaspers) – dažādi skati no skolas dzīves – talkas, kartinga sacensības, lēkšana no mākslīgā tramplīna Siguldā.

Cepure un rokassomiņa, kas piederējusi ārstei T. Rubažai

Cepure un rokassomiņa, kas piederējusi ārstei T. Rubažai

Ne tik bieži rodas iespēja papildināt aksesuāru kolekciju – siguldiete Ģertrūde Līvmane, muzejam uzdāvināja savas ilggadējās kolēģes ārstes Tijas Rubažas (24.02.1929. – 24.02. 2014.) izsmalcinātu, ar pērlītēm izšūtu teātra somiņu un cepuri. Tijai Rubažai ļoti paticis ceļot un būdama smalka dāma ar šo pašas rokām apdarināto cepuri galvā viņa braukusi ekskursijās uz daudzām PSRS republikām, kruīzā pa Volgu, un pabijusi arī ārpus toreizējās padomju valsts robežām – Vācijā, Čehijā, Polijā.

Tekstiliju kolekcijā starp citiem jaunieguvumiem jāizceļ Gundegas Pētersones nodotā sieviešu veļa (apakšbikses) 19. gs. I puse (?), kuras darinājusi Liene Līde Smiltenes novadā, ar pusgarām platām starām, apdarinātām ar mežģīnēm, kā arī Siguldas apkārtnē 19. gadsimta pirmajā pusē pelēkos un balti melnos krāsu toņos austa vilnas ripsa sega. Retums ir arī pašdarināta paraugu jeb “musturu” grāmata, kurā ielīmēti mazi auduma gabaliņi, un pie katra ir zīmējums ar nītījumu, lai zinātu, kā pareizi katrs konkrētais audums gatavojams. Šo paraugu grāmatu iekārtojusi Marija Berta Kariton 1906. gadā Siguldas “Ancīškalnos”.

Mākslas darbu kolekciju papildinājušas fotomākslinieka Leona Baloža divdesmit trīs krāsainas fotogrāfijas, kurš Turaidu un tās apkārtnes krāšņo dabu vērojis caur foto objektīvu, savu sirdi un izjūtām. Mākslinieku Induli Ranku mēs visvairāk pazīstam kā tēlnieku, kā Dainu kalna skulptūru autoru, bet ne visi zina, ka mākslinieks ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un savu radošo darbību sācis kā gleznotājs. Viņa daiļrades agrīnajā posmā tapis glezniecības darbu cikls, kas veltīts Rainim un viņa darbu tēliem, kuri mākslinieku iedvesmojuši.  Tā kā Latvijā 2015. gads tika pasludināts par Raiņa un Aspazijas gadu, Turaidas muzejrezervātā notika I. Rankas gleznu izstāde “Gals un sākums”, pēc kuras autors dāvināja muzejam gleznu “Spīdola” (1965).

Ļoti reti tiek papildināta muzeja dabas krājumu kolekcija (jo tas nav muzeja pamatprofils), bet 2015. gadā tajā savu vietu ieņēma nelieli, bet skaisti devona ēras bruņu zivs Asterolepis Ornata bruņu fragmenti, kuri atrasti tepat Gaujas senlejā un liecina par ūdenstilpņu apdzīvotību apmēram pirms 400 miljoniem gadu.

Turpinās Turaidas pils arheoloģiskajā izpētē atrasto senlietu reģistrācija – bultu gali, keramikas trauku lauskas, kā arī monētas – divi Zviedrijas karalienes Kristīnes laikā Rīgā kalti šiliņi (1644. g.) un (1653.g.) un monēta – žetons, pāvesta Benedikta XIV (1740-1758) laikā Ravennā kalts, ar nominālu – kvatrins. Jāpiemin, ka 2016. gada otrajā pusē klajā nāks vēstures zinātņu doktores Tatjanas Bergas sastādītais Turaidas pilī atrasto monētu katalogs, kurā būs ietverti apraksti par diviem 15. gadsimta depozītiem un vairāk kā 200 dažādu periodu monētām un skaitīšanas žetoniem. Kopumā Turaidas pilī atrastās monētas atspoguļo naudas apgrozības attīstību visā Latvijas teritorijā laikā no 11. gadsimta līdz pat 18. gadsimtam.

2015. gadā turpinājās arheoloģiskā izpēte Turaidas Jāņkalna ziemeļu daļas t.s. ”Cepļa” uzkalniņa vietā. Nozīmīgākais rezultāts izrakumu gaitā bija atsegtais kādas ēkas sienas pamatu fragments no laukakmeņu mūrējuma; šis atradums dod iespēju precizēt apbūvi iespējamā cepļa vietā. Lietiskie atradumi pārsvarā ir dažādu izmēru ķieģeļu un jumta kārniņu (dakstiņu) atlūzas, atsevišķas 15./16. gadsimta būvnaglas, kā arī plākšņveida profilēta apkaluma daļa un neliela brūni vāpēta trauka lauska.

Ne vienmēr priekšmeti muzeja krājumā nonāk ideālā stāvoklī, tāpēc katru gadu to saglabāšanas nolūkā notiek konservācijas un restaurācijas darbi. 2015. gadā konservēti un restaurēti 333 muzeja priekšmeti, tajā skaitā 323 priekšmetiem (arheoloģiskajām senlietām, darba rīkiem, iejūga priekšmetiem, braucamrīkiem, pūra lādēm) saglabājošās konservācijas darbus veikuši paši muzeja krājuma nodaļas darbinieki.  Restaurācijas darbus veica profesionāli restauratori – divus ratus un ragavas restaurēja SIA ”Intarsija” un 7 pūra lādes SIA “Mēbeļu restaurācija”.

Ja priekšmets saglabājies tikai daļēji, tad dažkārt priekšmetiem tiek veidoti arī atdarinājumi, restaurējot pilnu priekšmeta izskatu. Turaidas pilī 1980. gadā arheoloģiskās izpētes gaitā ticis atrasts spiedoga (zīmoga) fragments. Tajā attēlota rēcoša lāča pusfigūra un uzraksts “S:CLAVS:T”. Spriežot pēc ģerboņa vairoga un daļējās leģendas, iespējams, ka spiedoga īpašnieks varētu būt bijis Rīgas arhibīskapa vasalis Klauss Tolks, kurš dzīvojis 15. gs. beigās. Iespējams, zīmogs ticis sabojāts apzināti pēc viņa nāves. 2015. gadā metālmākslinieks Vitauts Straupe izgatavoja spiedoga atdarinājumu pilnā apjomā.

Turaidas muzejrezervāts izsaka pateicību visiem, kas palīdzējuši krājuma papildināšanā –Aijai Lācītei, Aijai Niedrai, Vijai Rūklei, Dzintrai Viļumai Krimuldas novadā, Ģertrūdei Līvmanei, Vitautam Straupem, Rolandam Zonnem Siguldā, Gundegai Pētersonei Siguldas novadā, Leonam Balodim, Indulim Rankam, Ilgonim Šteinbergam, Iritai Žeirei Rīgā.

Līga Kreišmane
Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja

Raksts publicēts “Siguldas Avīzē”, 2016., Nr. 3 (178)

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti par krājumu