IMG_2936

Atklātie krājumi Turaidas muzejrezervātā


Turaidas muzejrezervātā apmeklētājiem tiek sniegta unikāla iespēja – pašlaik pieejami divi atklātie krājumi – priekšmetu glabātavas, kuros priekšmeti izvietoti tematiski.

Krājums No graudiem līdz sviestmaizei”, kurā redzami darba rīki, kas atspoguļo labības novākšanas un graudu pārstrādes, kā arī piena pārstrādes darba procesus, ir izvietots Turaidas muižas vagara klētiņā. Ārpusē pie klētiņas novietota informatīvā planšete ar tekstu un attēliem par atklāto krājumu.

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir 142 dažādi labības novākšanas, graudu pārstrādes un maizes cepšanas darba rīki – izkaptis – vienroces, grābeklīši, spriguļi, graudu kuļamais rullis, trejzaru dakšas, graudu liekšķeres, vētījamie sieti, dzirnakmeņi, elektriskās dzirnavas, kā arī abras, lizes, mentes, mīklas ruļļi, abrkasīši, miltu sieti un citi. Galvenokārt tie attiecas uz laika posmu no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmo pusi.

Kurzemē un Zemgalē labību pļāva ar garkāta izkapti, tai uzsienot lociņu, lai stiebri nekrīt pāri kātam, Latgalē ar sirpi, bet Vidzemē šim darbam lietoja vienroci – īsā kātā iesietu mazu izkapti. To iesēja kātā ar sutinātu ievas vai kārkla klūdziņu. Pļaušanas procesā lietoja mazu grābeklīti labības pieliekšanai. Grābekļa un izkapts kātam bija jāizmanto pareizi izvēlēts koks, lai strādājot rokās, neierauj skabargas un neieberž tulznas. Grābekļa zariem izmantoja oša vai ozola tapiņas, ko iedzina grābekļa siekstā. Pēteris I, būdams Baltijā, pārliecinājies par vienroces priekšrocībām – “vidējs strādnieks ar vienroci par desmit cilvēkiem pastrādās” – pavēlēja ieviest vienroci Krievijā sirpja vietā. Pēc ķeizara pavēles 1721. gadā uz Krieviju nosūtīja 92 Kurzemes un Vidzemes zemniekus, kas piecu gadu laikā apmācīja pļaut ar vienroci 13 299 krievu zemniekus.

            Labību pļauj, veidojot kūlīti pret nopļautajiem stiebriem. Kūlīti sien izvelkot no vidus salmu sauju un, to asi ielaužot, salmu sauju gareniski pārdala divās vienādās daļās, savij pāris reizes katru, apņem ap kūlīti, sagriež galus grīstē un pabāž zem kūlītim apņemtās jostas. Kūlīšus saliek statos ar vārpām uz augšu. Dažviet statiņus pārsedz ar īpašu, rezgalim tuvu sasietu kūlīti, to uzliekot statiņam kā cepurīti; tas pasargā statiņu no lietus.

Pēc labības novākšanas tā bija jāizkaltē un jāizkuļ. Mūsu klimatiskie apstākļi ir tādi, ka tikko pļautu labību kult nevar, tā ir jāizžāvē. To parasti darīja rijās, kur vienā ēkas galā bija cieši noslēgta telpa ar dziļi ieraktu krāsni. Tās speltei bija mālu pārjums, lai dzirksteles neiet pa gaisu un neizceļas ugunsgrēks. Šai telpā labību kaltēja saliekot uz ārdiem. Otrā rijas galā bija plaša telpa – piedarbs – ar platām durvīm vezumiem un caurvējam. Izžuvušo labību nogāza no ārdiem, „iedzina” pa durvīm piedarbā un “taisīja klājienu”, vienlīdzīgā biezumā izklājot labību uz klona. Klājienu nomīdīja un pēc tam sāka kult. Kūla ar spriguļiem – kātā iesietām ozola vālītēm. Kult bija visiem labi jāprot, sitot spriguļus „rakstā”. „Raksts” jeb ritms bija jāietur, tas ļoti atvieglināja darbu. Atkarībā no kūlēju skaita bija dažādi ritmi. Kūla arī ar rulli, kuru reizumis dēvēja arī par “kuili”, un klājienu nomīdīja ar zirgiem. Rulli vilka zirgs pa klājienu vai „metienu” un izberza graudus. Izkultos salmus novāca ar trejzaru koka dakšām – trizuli.

Līdz brokastlaikam vajadzēja riju izkult, pēc tam sākās „mētāšana”, kad ar liekšķeri slaidā vēzienā meta saslaucītos graudus kopā ar pelavām. Graudi kā smagākie aizskrēja tālāk, pelavas nogūlās tuvāk mētātājam. Ar tvaiku darbināmo kuļmašīnu ienākšana lauku saimniecībās padarīja zemnieku darbu vieglāku, un senāko darba rīku pielietojums pamazām izzuda.

Maizi senāk Latvijā cepa katrā lauku mājā. Mīklas iejaukšanai izmantoja vienkoča abru jeb muldu – no koka izgrebtu iegarenu trauku, kā arī dēlīšu abras. Tās gatavoja no apses, liepas, bērza, retāk no egles un priedes. Ar garenu koka lāpstiņu – menti mīklu iemaisīja.  Uz lizes veidoja garenus kukulīšus, apakšā pakaisot miltus, paliekot kļavu lapas, un cepa maizes krāsnī.

Kad maize ir izcepta, tad jādomā, kā tikt pie sviesta, ko likt uz maizes, un otrā klētiņas telpā izvietoti krējuma, sviesta, biezpiena un siera ieguves darba rīki – dažāda veida sviesta kuļamie trauki, seperators vai biezpiena, siera un sviesta kastes u.c.

Otrs atklātais krājums ir “Pūra lādes Turaidas muzejrezervāta krājumā”. Muzejā glabājas divdesmit deviņas pūra lādes, kuras iespējams aplūkot atklātajā krājumā Turaidas muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas otrajā stāvā.

Pirmie lāžu piemēri saglabājušies no Senās Ēģiptes. Viduslaikos lāde kalpoja ne tikai mantu uzglabāšanai un pārvadāšanai, bet arī kā galds un guļas vieta.

Latviešu zemnieku sētās tekstilijas sākotnēji glabāja pūra tīnēs (arī muzeja krājumā ir viena stīpota galdiņu tīne, kura lietota Turaidas pagastā). Latvijas laukos pēc pilsētu amatnieku darinājumu parauga izgatavotas koka lādes parādījās 17. gadsimtā vai pat agrāk. Vietējie lauku meistari, apgūstot lāžu darināšanu, tās pārveidoja un pielāgoja latviešu zemnieku gaumei un prasībām. Rezultātā dažādos Latvijas apvidos radās atšķirīgi lāžu varianti. Muzeja krājumā pūra lādes nonākušas no Turaidas un apkārtējo pagastu zemnieku sētām.

Pūra lādes zemnieku sētā izmantoja meitas personīgās mantas uzglabāšanai, ko izejot pie vīra, ņēma līdzi no tēva mājām uz līgavaiņa sētu. Lādē tika uzglabāti pārsvarā pašas meitas izgatavotie apģērba gabali, kā arī dvieļi, palagi, segas, rotas un sadzīves priekšmeti. Tomēr pētnieki pieļauj, ka liela daļa pūra pārgāja no paaudzes paaudzē — jaunā sieva to tikai pielaboja un papildināja. Iespējams, ka meita mantoja mātes un vecmāmiņas pūru, par ko stāsta arī tautasdziesma:

Bij manā pūriņā
Trīs māmiņu darījums:
Tēva mātes, mātes mātes,
Manas pašas māmuliņas.

Tomēr arī papildināšana prasīja lielu darbu, tāpēc pūra darināšanu meitenes sāka jau kopš bērnu dienām un izmantoja tam katru brīvo brīdi. Pūra lādē visām lietām bija jābūt glīti salocītām, no tā arī cēlies jēdziens “pūra locīšana”. Pūrs parasti tika izrādīts kāzās, un bija liels kauns, ja vīramāte to novērtēja par pārāk mazu vai arī secināja, ka cimdu raksti pūrā ir pārāk vienādi. Daļu pūra sieva izdāvināja vīra radiem, daļu ziedoja vīra mājas gariem, lai tie viņu pieņemtu. Līgavas pūra lielums bija atkarīgs no turības. Vidzemnieces pūrā 19. gadsimtā lika līdz pat 24 villainēm un zeķu pāriem, 12 palagiem un linu krekliem, 100 dvieļiem un cimdu pāriem, daudz prievīšu un audeklu. Cimdu lielo daudzumu, to nepieciešamību un izmantošanu 19. gadsimta vidū aprakstījis J. G. Kols: „Ļoti zīmīgu vietu citu apģērba gabalu vidū ieņem cimdi, kurus neviena tauta nelieto tādā vairumā kā latvieši. Cimdi latviešiem ir parasts dāvinājuma priekšmets, ko viņi dažādos sīkos gadījumos savā starpā dāvina, tāpat kā mēs (vācieši) to darām ar citiem nieciņiem. It sevišķi kāzās visiem viesiem tiek dāvināts liels cimdu skaits.”

Lādes var iedalīt divās lielās grupās pēc izgatavošanas konstrukcijas. Senākā forma un vienkāršākā konstrukcija ir t.s. statņu lādēm, kuru stūrus veido vertikāli statņi, kas vienlaikus ir korpusa saturētāji un kājas. Bieži lādes rotātas ar krāsojumu ar dzīvnieku un augu valsts motīviem vai ģeometriskā raksta ornamentiem.

Otrs lāžu tips ir t.s. pakšu lādes, kuru stūru savienojumi veidojas līdzīgi ēku gludajiem pakšiem. Bieži lādes augšdaļa ir nedaudz platāka par apakšdaļu. Tām raksturīgi arī dekoratīvi rotājumi – apkalumi, kas parasti arī nosedz stūru savienojumus. Ar šīs lādes krāsojumu mēģināts atdarināt koksnes šķiedras rakstu un šo tehniku sauc par āderējumu. Pakšu lādes bieži ir ar izliektu vāku, lai palielinātu tilpumu.

Vecākā (kurai precīzi var noteikt vecumu) Turaidas muzejrezervāta krājumā esošā lāde gatavota 1739. gadā. Tā varētu būt bijusi lietota gan kā pūra, gan kā ceļojumu lāde.

 Līga Kreišmane
Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti par krājumu