Hilda Vīka – šifrējamā un neatšifrējamā…..


Hilda Vīka. Kartupelu lasitājas. TMR 26000

Hilda Vīka. Kartupelu lasitājas. TMR 26000

Turaidā vasara sāk plaukt ne tikai dabā, to var novērot arī košajos akvareļos, pasteļos un eļļas darbos, kas ir atrodami muzeja mākslas kolekcijā vairāku novada mākslinieku darbos. Šoreiz uzmanība tiek veltīta gleznotājai un dzejniecei Hildai Vīkai (1897-1963), kurai nākamgad apritēs 120 gadi. Viņas liktenis saistās ar rakstnieku Viktoru Eglīti (1877-1945) – rakstnieka Anšlava Eglīša tēvu, kura ģimene pirmskara Latvijā apsaimniekoja Inciema muižu. Lai gan maizes darbs Hildai Vīkai bija grāmatvede Hipotēku bankā, viņas sirdslietas – māksla un dzeja – vijušās cauri visam mūžam. „Ko nevaru izteikt ar vārdu, to uzgleznoju,” savās atmiņās rakstījusi māksliniece.

Ne tikai latviešu rakstniecībā, bet arī glezniecībā H. Vīka atstājusi savu īpatnējo rokrakstu. Viņas darbos, kas darināti akvareļa un eļļas tehnikā, atklājas romantiskas noskaņas, bet reizēm tā sentimentālas un pašpietiekamas sievietes pasaule, kurā noteicošais ir subjektīvais redzējums.  Jāpiemin, ka viņas darbos jaušama arī daļa misticisma, kas sastopams tādos tēlos kā Laima, Dēkla, Kārta, Veļu māte, Ziedu jaunavas u.c.

Mākslinieces rokrakstam nav iepriekšēju līdzinieku, ne arī sekotāju, jo Hilda Vīka „modes brāzmām” nesekoja un nekad nav centusies kādu atdarināt. Uz jautājumu, kā viņai izdevies savienot abas mūzas – mākslu un dzeju, H. Vīka reiz atbildējusi: „Ja kāds savieno divas mākslas, tad tas nebūt nenozīmē, ka viņš vienā no tām paliek uz vietas. Abas mākslas papildina un attīsta viena otru. Ko viena atrod, to otra var tālāk veidot. Abas mākslas – kā glezniecība, tā rakstniecība – vienlīdzīgi attīstījušas manu prātu un dvēseli. Kuru no tām vairāk mīlu – to ir grūti pateikt. Glezniecība devusi acij tīkamu krāsu krāšņumu un līniju noreibumu, bet dzeja – tajā esmu ielikusi dvēseli.”

Atskatoties H. Vīkas biogrāfijā, redzam, ka pagājuša gadsimta 20-30-tie gadi bijuši laimīgākais un gaišākais laika posms mākslinieces dzīvē. Tas bija laiks, kad māksliniece savu profesionālo meistarību papildināja toreiz tautā pazīstamu mākslinieku – R. Sutas, A. Zauera un U. Skulmes – studijās. Tas bija arī laiks, kad Hilda uzsāka kopīgu dzīves ceļu ar rakstnieku Viktoru Eglīti. Tomēr laimīgie gadi bija tikai daži, jo drīz pēc tam sākās karš. Kā daudzi mūsu tautieši, arī H. Vīka izjutusi nodevību, mantkārību un melus, kaut gan nesavtīgi sniegusi atbalstu un pajumti izmisumā nonākušiem līdzcilvēkiem. Tas bija traģisks represiju un vientulības laiks, kas saistās arī ar tuva cilvēka – vīra Viktora Eglīša apcietināšanu un nošaušanu 1944. gada rudenī. Taču māksla un rakstniecība H. Vīkai palīdzējušas pārciest gan pazemojumu, gan smagās staļiniskās represijas, kas līdzīgi kā daudziem Latvijas iedzīvotājiem, ir atstājušas rūgtumu sirdī. Satricinoši un varmācīgi notikumi pārveido cilvēka dvēseļu siluetus, tas spilgti izpaužas arī H. Vīkas mūža pēdējā posma darbos.

Divas sievietes (Turaidas skolas skolotājas). TMR 24104

Hilda Vīka. Divas sievietes (Turaidas skolas skolotājas). TMR 24104

Turaidas muzejrezervāta krājuma mākslas kolekcijā pirmā H.Vīkas glezna iegūta 1961. gadā no LPSR Valsts krievu un latviešu mākslas muzeja. Tā ir lielformāta eļļas glezna – “Divas sievietes”, kurā māksliniece portretējusi divas Turaidas skolas skolotājas.  Muzeja kolekcijā uzkrāti vairāki citi mākslinieces darbi – pašportrets “Trīs sievietes”, rakstnieka Viktora Eglīša portrets, kā arī akvareļi un skices. Portreti, gaišās un romantiskās gleznas un akvareļi tapušas laikā, kad Eglīšu ģimene apsaimniekoja Inciema muižu. “Meitene ar nēšiem”- romantiski dzidrs akvarelis, maigos, tīros toņos, ar atvadu noskaņu aizejošajai vasarai. Zaļi niansētos toņos gleznotajā ainavā “Kartupeļu lasītājas” atainoti Inciema sakoptie dārzi, kuros iegleznotas čaklas kartupeļu lasītājas un Turaidas bijušā kaļķu cepļa skurstenis. Glezna darināta eļļas tehnikā un tā ilgus gadus izdaiļojusi kādas Turaidas mājas virtuves telpu, līdz tā nonākusi muzejā. Krājuma kolekcijā uzmanību piesaista arī kāda lielformāta eļļas glezna – „Trīs sievietes”, kurā Hilda attēlojusi pati sevi. It kā dubultojusies, it kā trīskāršojusies, kopā ar pašas radītām dvīņumāsām, viņa vērš uzmanību uz cēlu un šķīstu dvēseli kā tikumisko ideālu iemiesotāju, ko pati augstu vērtējusi cilvēkos.

Hilda Vīka. Aizvestie. TMR 24108

Hilda Vīka. Aizvestie. TMR 24108

Turpretī pēc 1940. gada tapušie akvareļi kā “Aizvestie” un “Laima” (akvarelis nav pabeigts), atklāj mums staļinisko represiju skaudrās sāpes un Latvijas izpostīto ainavu. Šie darbi glabājušies dēla Vidvuda Eglīša īpašumā un muzejā nonāca tikai 2006. gadā, pateicoties Ingrīdai Frickaus (Vidvuda Eglīša atraitne), kura laipni tos atdāvināja Turaidas muzejam. Vienuviet skatāmi ne tikai mākslas darbi, bet arī vairākas H. Vīkas personīgās lietas, kas spilgti raksturo viņu kā personību, un kā Inciema un Turaidas puses novadnieci.

Padomju laikā pret H. Vīku atklāti nevērsās, viņu vienkārši „turēja pakrēslī”. Kā rakstījusi māksliniece Džemma Skulme: „Hilda Vīka pēckara gados bija vienīgā, kura latviešu senatnes un tautasdziesmas, latviskās sadzīves, Māras un Laimas tēlus savdabīgi ieveda mūsu mākslā. Atmaksa par Hildas kara laika ciešanām ir viņas darbu novērtējums. Šodien viņas doma, filozofija, izteiksmes forma, krāsas ietilpst mūsu tautas Zelta fondā, jo tāda kā viņa mums patiesi ir bijusi tikai viena – šifrējama un neatšifrējama, Dieva dots talants ar bērnišķi naivā klātbūtni, kas Hildas Vīkas mākslu padara sirdsskaidru”.

Izmantotā literatūra:

  1. Brīdaka, L. (1997). Hilda Vīka atmiņās, mākslā, rakstniecībā. Rīga: “Preses nams” 8., 10., 11., 50., 92., 93. lpp.
  2. Vīka, H. (1985). Pajumts. Stāsti. Rīga: “Liesma” 5.-6. lpp.

Informāciju sagatavoja
Daiga Kļaviņa
Turaidas muzejrezervāta Krājuma nodaļas speciāliste

 ,        Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100, Raksti