Viskrievijas desmitais arheoloģiskais kongress un Gaujas lībiešu senvietu izpēte


Akmeņiem klāts kapu uzkalniņš pie Turaidas Sikšņiem, pētīts 1896. gada X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā. Akmens konstrukciju zīmējums no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas

Akmeņiem klāts kapu uzkalniņš pie Turaidas Sikšņiem, pētīts 1896. gada X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā. Akmens konstrukciju zīmējums no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas

Šogad aprit 120 gadi kopš 1896. gada 7. un 8. augustā Turaidā ieradās Viskrievijas X (desmitā) arheoloģiskā kongresa dalībnieki, lai piedalītos paraugizrakumos Gaujas lībiešu uzkalniņkapos pie Pūteļu mājām. Izpētē bija iesaistīti ap 150 senatnes pētnieki, interesenti, kā arī rakšanai noalgotie zaldāti un apkārtnes iedzīvotāji. Iegūtie materiāli, kas tika atspoguļoti kongresa laikā iekārtotajā izstādē un pēc tam izdotajā katalogā, savu nozīmību saglabā joprojām.

Viena no Turaidas muzejrezervāta pētniecības pamattēmām saistīta ar Gaujas lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu. Tā izpētes vēsturē augustā atzīmējams nozīmīgs notikums – Viskrievijas X kongresa laikā organizētie paraugizrakumi Turaidas Pūteļu kapulaukā 1896. gadā. Arheologu iegūtās senlietas, protokoli ar atsegto kapu un tur iegūto senlietu aprakstiem, zīmējumi, kuros fiksēti apbedījumi un atradumi, glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamentā. Izpētot muzeja materiālus un salīdzinot tos ar preses publikācijām un literāriem darbiem, noprotams, ka kongresa dalībniekiem Turaidā bijusi iespēja gan iegūt priekšstatu par vietējiem arheoloģijas pieminekļiem, gan dalīties savstarpējā pieredzē, gan vērot, kā pareizi veikt pētījumus un fiksēt to rezultātus. Tas arī bija viens galvenajiem Viskrievijas arheoloģisko kongresu uzdevumiem – iesaistīt sabiedrību vēsturiskā kultūras mantojuma izpētes un saglabāšanas problēmu apspriešanā un risināšanā.

Arheoloģiskie kongresi Krievijas impērijā notika regulāri ar 3 gadu intervālu dažādās pilsētās. Tie bija senatnes pētnieku forumi, kas sekmēja sabiedrības interesi par arheoloģijas pieminekļu izpēti un veidoja arheoloģisko izrakumu pirmos pamatprincipus un metodiku. Pirmais kongress pēc arheologa grāfa Alekseja Uvarova iniciatīvas tika organizēts Maskavā 1867. gadā. Kopumā līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā zināmi piecpadsmit Krievijas impērijas arheologu saieti. Kongresos varēja piedalīties ikviens interesents, samaksājot par dalību četrus rubļus. Darba kārtībā bija izstādes, referāti, arheoloģiskās un etnogrāfiskās ekspedīcijas un ekskursijas, kas saistītas ar tā apgabala vēsturi, kur zinātniskais pasākums notika [1]. Vērtīgas liecības, ko kongresi atstājuši mūsdienu pētniekiem, ir zinātnisko lasījumu publikācijas un izstāžu katalogi.

Viskrievijas X arheoloģisko kongresa izstādes katalogā iekļautas 28 senlietas no Siguldas, Allažu un Krimuldas apkārtnes. Divas no tām ir ažūras saktas, kas atrastas 1820. gadā Krimuldā, arot zemi

Viskrievijas X arheoloģisko kongresa izstādes katalogā iekļautas 28 senlietas no Siguldas, Allažu un Krimuldas apkārtnes. Divas no tām ir ažūras saktas, kas atrastas 1820. gadā Krimuldā, arot zemi

Viskrievijas X arheologu kongress, kas notika Rīgā 1896. gadā no 1. līdz 15. augustam, bija veltīts Austrumbaltijas arheoloģijas problēmām, īpaši vietējo senvietu izpētes jautājumiem. Sabiedrības interese par Baltijas senatnes pieminekļiem bija radusies krietni sen.  Pirmās ziņas par lībiešu senvietām saista ar Allažu apkaimē atklātajiem kapu uzkalniņiem 1604. gadā. Rīgas birģermeistars un tirgotājs Francis Nīensteds (Franz Nyenstade) “Livonijas hronikā” (Livländische Chronik) raksta:

Divu bises šāvienu attālumā (zwei Schufs Weges) no Allažiem ir uzkalniņi, kur kādreiz glabāti kristiešu nokautie pagāni. Allažos divas jūdzes no Suntažiem un tikpat tālu no Siguldas uz fon Dona kunga lauka 1604. gada 29. jūnijā es redzēju vienu pie otra veselu rindu mazu uzkalniņu, skaitā pāri simtam. Tos katrs pats var vēl redzēt, par ko es brīnījos. Lai apjautātos par uzkalniņu nozīmi, devos pie muižas pārvaldnieka Jirgena Vulfa (Jürgen Wulff) kunga un vecajiem zemniekiem, kuri tur vēl dzīvo. Viņi man pastāstīja, ka no tēvu tēvu laikiem saglabājušās ziņas par asiņainu kauju starp kristiešiem un pagāniem. Cīņā, kas notikusi šajā vietā, nokauti ļoti daudzi cilvēki, īpaši lietuvieši, un apglabāti tur, kur tie uzkalniņi. Tur kādreiz bijuši krūmi un lieli koki, ko viņu tēvi nocirtuši – vēl tagad daži celmi redzami. Vecie zemnieki rāda vietu, kur iepriekšējais pārvaldnieks Mihels Šake (Michel Schake) licis atrakt un atsegt kapus. Tur iekšā bijuši vēl atrodami nokauto cilvēku kauli, un pie tiem ieroči, zobeni un šķēpi, un vāles, un dzelzs krusts. To visu pārvaldnieks licis atkal aizbērt. Kas grib to redzēt, tas lai brauc pa labi no Suntažiem uz Allažu muižu. Tur tas viss uz lauka būs atrodams pat ne divu šāvienu attālumā no muižas, kur līdz pat šai dienai var atrast kā kalniņus, tā baznīcu” [2].

Sistemātiskāki arheoloģiski izrakumi Gaujas lībiešu senvietās sākās 19. gadsimta vidū. Galvenokārt tos organizēja Baltijā dzīvojošie vācu pētnieki un vietējie muižnieki.  Lorupes (Kronenbergas) muižas īpašnieks barons fon Volfs (von Wolff) savā teritorijā Siguldas Saksukalnā 1835. gadā atsedza piecus uzkalniņkapus. Iegūtās senlietas – ieroči un rotas šobrīd glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Nākamie arheoloģiskie izrakumi Saksukalnā notika 1846. gadā. Tos organizēja Rīgā dzimušais vācu izcelsmes gleznotājs Johans Karls Bērs, kurš izpētīja 24 uzkalniņkapus. Atrastās senlietas 1852. gadā tika pārdotas Britu muzejam Londonā, kur tās joprojām glabājas.

19. gadsimta otrajā pusē vēl vairāki baltvācu senatnes pētnieki izrādīja interesi par Gaujas lībiešu uzkalniņkapu vietām. Viens no viņiem – Cēsu pilsmuižas īpašnieks grāfs Kārlis Georgs Zīvers, kurš tika uzskatīts par atzītu autoritāti Baltijas un Eiropas arheologu vidū. Viņš apsekoja senvietas un veica arheoloģiskos izrakumus Cēsu apkaimē, pie Burtnieku un Āraišu ezera, kā arī 1873. gadā Gaujas lībiešu kapulaukos – Siguldas Saksukalnā, Krimuldas Priedēs un Tālēnos, Turaidas Pūteļos un Allažu Saknītēs – Atvasītēs. Iegūtās Gaujas lībiešu senlietas nonāca Igaunijas Zinātņu Akadēmijas kolekcijās.

Grezna sudraba pakavsakta ar ornamentētu loku un zoslu, atrasta 39. uzkalniņkapā X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa paraugizrakumos pie Turaidas Pūteļiem. Glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā

Grezna sudraba pakavsakta ar ornamentētu loku un zoslu, atrasta 39. uzkalniņkapā X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa paraugizrakumos pie Turaidas Pūteļiem. Glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā

Arī krievu izcelsmes arheologi 19. gadsimta beigās sāka izrādīt interesi par lībiešu senvietām. Viņu darbību veicināja Pēterburgas Zinātņu akadēmija un gatavošanās X Viskrievijas arheoloģiskajam kongresam Rīgā. Kongresa laikā veiktajos paraugizrakumos pie Turaidas Pūteļiem piedalījās kā vācbaltu, tā krievu pētnieki. Starp tiem bija viens no arheologu kongresa organizatoriem, Tērbatas universitātes profesors Rihards Hausmanis, kurš vadīja izpētes darbus, arī Rīgas pilsētas bibliotekārs, senās vēstures avotu pētnieks Sergejs Bogojavlenskis, senlietu kolekcionārs, arheologs – amatieris Nikolajs Bušs un citi. Izrakumu laikā tika atsegti 25 uzkalniņkapi. Viens no piedevām bagātīgākajiem apbedījumiem bija 39. uzkalniņkaps, kura izpēti kongresa paraugizrakumu ietvaros veica Roberts Jakšs. Viņa atsegtais apbedījums bija ugunskaps, kurā apglabāti vismaz divi Turaidas lībiešu karadraudzes vīri, kuru bruņojumā ietilpis abpusgriezīgs zobens ar grezni ornamentētu maksti, divi platasmens cirvji, divi šķēpi, no kuriem viens ar sudraba rotājumu uz uzmavas. No rotaslietām tika atrasta sudraba pakavsakta ar skaldņotiem galiem un ornamentētu loku, viens bronzas gredzens un dzintara piekariņš. Starp kapa piedevām bija arī kaula ķemmes, dzeramā raga un vēl dažu sadzīves priekšmetu fragmenti, kā arī uz podnieka ripas gatavota māla poda lauskas. Visas 39. uzkalniņkapā iegūtās senlietas šobrīd glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā [3;4].

Gaujas lībiešu senkapu izpēte 19. gadsimta otrajā pusē, īpaši Pūteļu senkapos kongresa laikā veiktie vērienīgie arheoloģiskās izrakumi, piesaistīja apkārtējo ļaužu uzmanību. Latviešu rakstnieks un fabulists Pērsietis (Kārlis Zemītis), kurš mūža nogalē no 1893. līdz 1901. gadam bija Turaidas pagasta skrīveris, savā kultūrvēsturiskajā skicē “Kalmju kalniņš” tēlaini atstāsta 1896. gada izrakumu norisi, ar tiem saistītos vietējo iedzīvotāju vērojumus un viņu izpratni par uzkalniņos atrasto:

“Kādā jaukā rudens rītā kalniņš pārvērtās vai par pašu tirgus laukumu. Kalniņam visapkārt sēta, uz katriem desmit soļiem viens vīrs ar papīru pie cepures – kārtībnieks. Un kur nu citi…
Racēju – strādnieku – bija kādu 80 vīru, visi vienādām cepurēm, biksēm un baltiem krekliem.
Tiepīgas rādījās desmitiem un atkal desmitiem gadu augušas saknes, bet nespēja atturēties brašo racēju lāpstām. Viens paugurs pēc otra dabūja pašā vidū lielus caurumus – veselas dobes.
3-4 kungi nopietnu zinātņu vīru vaibstiem pārvaldīja katru paugura apstrādāšanu. 30-40 lūgtu un nelūgtu stāvēja apkārt un sekoja darbiem ar acīm.
Kāds vecs kungs, kā virspārzinis, staigāja no paugura uz pauguru. Darba vadoņi mērīja, zīmēja un rakstīja.
Strādnieki ar baltiem krekliem raka tikai pāri pēdu dziļi; jo tiklīdz parādījās kauli, tad stājās klāt paši augsti mācītie kungi. Ceļos nometušies, ar tādām sevišķi šim nolūkam pagatavotām dzelzs karotēm kabināja viņi paši ar savu roku smiltis. Visu ko atrada par noderīgu, ievīstīja rūpīgi papīrā, piezīmēja numurus un ievietoja kastē. Vietu, kur lieta atrasta, smalki izmērīja, lai zinātu, cik dziļi un kādā stāvoklī tā uzieta. Zīmēja ne tikai viens, bet mazākais divi vai pat trīs, lai nekļūdītos…
Visi liekie runāja un tā, laikam, ari bija, ka visi šie simtiem kungu esot mazākais katrs profesors! Balasta maz.

Ko viņi panāca?

Kapi esot priekšvēsturiski. Katrā paugurā gulēja tikai viens uz mūžību iesnaudušais ar galvu uz ziemeļiem, ar kājām uz dienvidiem. Katram pie rokas viens duramais (dažam pat divi, laikam, ja viens lūst, lai būtu otrs vietā), cirvis, pods ar pārtiku un suns par sargu. Kāda suņa galvas kausu apskatījis, kāds no vispirmiem zinātņu vīriem – tas mazais, vecais – izteicās, ka lopiņš bijis ļoti gudrs. Tad vēl kādas ķēdītes, kādi arabiešu naudas gabali, kādi 1000 gadus veci, krelles. Gulētāji nebija rakti zemē, kā ar mums apietas, bet nolikti vienkārši virs zemes un tad ar veselu kalniņu apsegti. Pārlūkoja ari dažas lielas akmeņu čupas. Ari tās izrādījās par kapiem. Apakšā uz līdzenas vietas nolikts mironītis, tam apkārt izlikts no plakaniem akmeņiem tāds kā zārks, un tad vīrs un zārks noslodzīti ar milzīgu akmeņu blāķi… Guli nu!… Vīri bijuši prāvi, to rādot slaidie stilbi. Tautību – no galvas kausiem grūti noteikt. Gulētāju starpā esot pat dāmas (jaunas vai vecas – grūti zināt), to rādot atrastās krelles. Gulētāji neesot nieka ļaudis. Jādomā, jo kas niecīgiem ļautiņiem ietu bērt virsū tādu veselu kalnu zemes.
Sevišķi ziņkārīgi raudzījās visā tai publika aiz sētas, pat žīdi un nabagi, jo ari tiem galvas kausi un pat ar smadzenēm…
“Laikam tās kastes pilnas ar zelta zobeņiem no kara laikiem”, kāds nabags gudroja.
“Un cite dārge krāme,” žīds piebilda. Aiz viņiem stāvēja pusmūža vīrs, ar tumšu bārdu un acīm, kuras tā kā kvēloja.
Es viņu pazinu. Vasarā viņš strādāja mūrnieka darbu un ziemā uz šosejas, liela uzstiepta palaga aizvējā, sita lielus akmeņus arvienu mazākus un mazākus, kamēr tie kļuva tik sīki, kā cukura graudi…
Viņa acīs iespulgoja gandrīz tādi paši mīlīgi, kā kāda apslēpta burvju spēka pilni stari, kā pirmāk minētam retajam zinātņu vīram, tikai drusku miglaināki.
“Jādomā,” viņš bilda lēnā balsī, “ka tur tie vecie un jaunie kungi ir visi augsti mācīti, visi no mūsu šā laika lielākajiem domātājiem un – viņi sabrauca šurp no pasaules malām, lai izpētītu, kā tūkstošu gadu atpakaļ apglabāti miroņi. [5]”

Važiņu krūšu rota Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē”. Atrasta Krimuldas Jaunās kapsētas (Tālēni) izpētē 1873. gadā

Važiņu krūšu rota Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē”. Atrasta Krimuldas Jaunās kapsētas (Tālēni) izpētē 1873. gadā

Vērtējot pirms 120 gadiem notikušā X Viskrievijas arheoloģisko kongresu, jāizceļ šī pasākuma nozīme latviešu arheoloģijas, etnogrāfijas un muzeju veidošanās vēsturē. Pirmkārt, pēc Rīgas Latviešu biedrības iniciatīvas dažādos Latvijas novados notika zinātniskas ekspedīcijas, kurās kongresa laikā demonstrējamās izstādes vajadzībām tika iegūti ap 6000 etnogrāfisku priekšmetu. Šie eksponāti kļuva par pamatu tagadējā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumiem.

Otrkārt, paraugizrakumi uzkalniņkapos pie Turaidas Pūteļiem deva ieguldījumu mūsu novada senvēstures un lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma izpētē. Iegūtās senlietas ne vienu reizi vien papildinājušas izstādes Turaidas muzejrezervātā un citos Latvijas muzejos.

Ligita Beitiņa
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Rakstam izmantotās literatūras saraksts:

  1. Археологические съезды.  Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона: в 86 т. (82 т. и 4 доп.). СПб., 1890-1907
  2. Franz Nyenstedt’s Livlandische Chronik nebst dessen Handbuch.  Monumente Livoniae Antiquae. Band II. Riga und Leipzig, 1839, 127-128
  3. Tõnisson, Evald. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.-Anfang 13. Jhs.):ein Beitrag zur ostbaltischen Fruhgeschichte. Verlag Eesti Raamat, Tallinn, 1974, 69; 72
  4. Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Neputns: Rīga, 2012, 158, 377
  5. Pērsietis. Kalmju kalniņš. Pērsieša kopoti raksti, 2 sējumos. 1. sējums. A. Gulbja izdevniecība, Rīga, 1930, 423-428
Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, septembris, 2016., Nr. 9 (184)
    Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100, Raksti