Teodors Zaļkalns, Grīnbergi, Allaži, Silciems, Sigulda …


Teodors Zaļkalns (1876 - 1972)

Teodors Zaļkalns (1876 - 1972)

Šogad 30. novembrī aprit 140 gadi, kopš dzimis ievērojamais latviešu tēlnieks Teodors Zaļkalns – monumentālās akmens tēlniecības tradīciju iedibinātājs latviešu tēlniecībā, jauno tēlnieku audzinātājs, pasaulē pazīstams mākslas teorētiķis. Viņa dzīve un darbs cieši saistīta ar Siguldu un tās tuvāko apkārtni – Allažu pagastu.

Teodors Zaļkalns (līdz 1930. gadam – Grīnbergs) dzimis 1876. gada 30. novembrī Allažos, “Zaļajā kalnā”. Viņa vectēvs Vilhelms Grīnbergs no Jaunlaicenes pārcēlies uz Siguldas pilsmuižu, pēc tam – uz Allažiem, kur četrdesmit gadus nostrādājis par muižas pārvaldnieku, apprecējis siguldieti un iepircis Allažu “Tīles” mājas ar 600 pūrvietām zemes.

Tēlnieka tēvs Eduards, kurš arī, tāpat kā Teodors, pieņēma uzvārdu Zaļkalns, uzcēla lauku mājas “Zaļo kalnu”, kur strādāja vaiga sviedros, tomēr nespēja nodrošināt iztiku ģimenei. Meklēdams izeju, viņš kopā ar ģimeni 1878. gadā pārcēlās uz tuvējo Silciemu un kļuva par tirgotāju. Silciemā Zaļkalna vecāki pavadīja 13 gadus un 1891. gadā pārcēlās uz Siguldu.

Tēvam Eduardam Grīnbergam bija attīstīta skaistuma izjūta, viņš gleznoja un pat dzejoja, kā arī rakstīja korespondences laikrakstiem. Tēlnieka māte Marija bija cēlusies no Alūksnes puses. Jaunībā viņa ļoti gribēja mācīties mūziku, bet toreizējo dzīves apstākļu dēļ tas nebija iespējams. Toties visu mūžu viņa ļoti interesējās par literatūru un daudz lasīja.

Grīnbergu ģimenē bija četri bērni, visi dēli. No tiem pilngadību sasniedza trīs – vecākais dēls Oskars, Teodors un Jānis. Oskars Grīnbergs (1874 – 1942) kļuva inženieris un bija labs zīmētājs. Viņa sieva bija pazīstamā dziedātāja un vokālā pedagoģe Malvīne Vīgnere-Grīnberga (1871 – 1949). Jaunākais brālis Jānis Grīnbergs (1878 – 1949) kļuva par tirgotāju.

Kā raksta tēlnieks Kārlis Baumanis savā grāmatā “Teodors Zaļkalns”: “1881. gada vasarā apkārtceļojošais mākslinieks-amatieris Kārlis Zēbode uzgleznoja visus trīs Zaļkalnu dēlus, piedomādams viņiem “kungu” apģērbu un lakādas zābaciņus, kādi viņiem nekad nav bijuši”.

Piemiņas akmens atklāšana tēlniekam Teodoram Zaļkalnam viņa dzimtajās mājās – Allažu “Zaļajā kalnā” 1984. gada 30. novembrī. No kreisās – tēlnieki Laimonis Blumbergs, Alberts Terpilovskis, Siguldas novadpētniecības muzeja  (tagad – Turaidas muzejrezervāta)  direktore Anna Jurkāne

Piemiņas akmens atklāšana tēlniekam Teodoram Zaļkalnam viņa dzimtajās mājās – Allažu “Zaļajā kalnā” 1984. gada 30. novembrī. No kreisās – tēlnieki Laimonis Blumbergs, Alberts Terpilovskis, Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad – Turaidas muzejrezervāta) direktore Anna Jurkāne

Tēlnieka bērnība pagāja vienā no krāšņākajiem Latvijas novadiem, kur Gaujas majestātiskā senleja liek apstāties ikvienam ceļiniekam, un upes varenais plūdums skan kā himna Vidzemes skaistumam. Vasaras bērni pavadīja Silciemā, kurš tiem neizgaisa no atmiņas kā brīnumjauka burvju teiksma. Reiz Teodors Zaļkalns ir teicis: “Silciema svinīgais, lēnais, klusais miers, kādu neesmu izjutis nekur citur, dziļi ieaudzis manī un, domāju, skan arī visos manos darbos. Šeit, kur man visi nācēji likās apskaidrota miera pilni, es iepazinu arī darbu, augu līdzās ar tā lielo ritumu. Svētdienās tēvs veda mūs gar saulē sanošiem labības laukiem un mācīja priecāties par briestošo druvu”.

Par savu pirmo audzinātāju Teodors uzskatīja vectēvu, kurš bieži ņēma zēnus sev līdzi uz zveju un medībām, rādīja tiem sēnes un ogas, mācīja atšķirt derīgās no nelietojamām. Vectēvs bija arī liels bitenieks, prata visādus amatus. Viņa pamācību kodolu – “Dari taisnīgi un nebīsties ne no viena” Teodors Zaļkalns saglabāja līdz sirmam vecumam.

Piemineklis Zaļkalnu dzimtai Allažu kapos. 1985. gada 25. septembris

Piemineklis Zaļkalnu dzimtai Allažu kapos. 1985. gada 25. septembris

Pēc Allažu draudzes skolas beigšanas bija jādomā par tālāku izglītību. Vecāki izvēlējās reālskolu, un 1888. gada augustā tēvs Teodoru aizveda uz Rīgu, kur jau mācījās vecākais brālis Oskars. Pēc nepilnu piecu gadu mācībām reālskolā, kad bija palicis vairs kārtojams tikai pēceksāmens krievu valodā, jaunekļa domas strauji mainījās, un viņš izvēlējās iet citu dzīves ceļu. Mācoties reālskolā Teodors Zaļkalns Siguldā iepazinās ar kādu Pēterburgas mākslas akadēmijas studentu, kurš daudz zināja stāstīt par Pēterburgas mākslas dzīvi, akadēmiju, muzejiem, lielisko pilsētas arhitektūru. Vecāki respektēja dēla tieksmes pēc mākslas un neiebilda, kad Teodors izteica vēlmi turpināt mācības mākslas laukā. 1893. gada vasarā nākamais mākslinieks teica ardievas Siguldai, Gaujas lejai, Allažu un Silciema siliem. Viņa ceļš veda uz Štiglica mākslas skolu Pēterburgā, no turienes 1899. gadā – uz Minheni, pēc tam – uz Parīzi, Florenci …

Tomēr mākslinieka saikne ar Siguldu, Allažiem nepārtrūka. Pēc Rīgas – Pleskavas dzelzceļa atklāšanas 1889. gadā Sigulda strauji uzplauka. Krāšņā Gaujas senlejas daba veicināja vasarnieku pieplūdumu. Tika celtas vasarnīcas un pansijas. Grīnbergu ģimenei pa šo laiku izdevās tikt pie turības, tai piederēja veikals, tējnīca un  plašs gruntsgabals ap tagadējo Kr. Valdemāra ielu Siguldā. Gadus 10 – 15 vēlāk – 20. gadsimta sākumā, Teodora Zaļkalna vecāku māja kļuva par saviesīgu pulcēšanās vietu latviešu radošajai inteliģencei – komponistiem Alfrēdam Kalniņam, Emīlam Dārziņam, Emīlim Melngailim un Pāvulam Jurjānam, dziedātājam Paulam Saksam, ornamenta māksliniekam Jūlijam Maderniekam, tēlniekam Burkardam Dzenim (T. Zaļkalna brālēnam) un citiem.

Sava radošā darba sākumā Teodors Zaļkalns daudz gleznoja un gribēja kļūt par gleznotāju monumentālistu. Tēlniecībai viņš pievērsās Parīzē, strādājot pie tēlnieka Antuāna Burdela (Antoine Bourdelle, 1861 – 1929) un iedvesmojoties no izcilā franču tēlnieka Ogista Rodēna (Auguste Rodin, 1840 – 1917). Mēdz teikt, ka Teodors Zaļkalns ir akmens, īpaši granīta, tēlniecības tradīciju iedibinātājs Latvijā. Viens no augstākajiem latviešu tēlniecības sasniegumiem ir viņa veidotās māmiņas – “Stāvošā māmiņa” (1915), “Sēdošā māmiņa” (1916), kam par modeļiem bijušas Pirmā pasaules kara laika latviešu bēgļu sievietes, kas pārtapušas simboliskos tēlos, atklājot tautas sāpes un izmisumu, bet reizē arī spēku un izturības spītu. Teodors Zaļkalns bija arī izcils animālists – dzīvnieku figūru atveidotājs (skulptūras “Jēriņš” (1933), “Cūka” (1937) u.c.), kurās atklājās formu plastiskums, gaismas un ēnu spēles un detaļu saskaņa.

Izcils mākslinieka devums dzimtajam novadam ir viņa radītie darbi. 1938. gada 26. jūnijā Siguldā, Rakstnieku pils priekšā, tiek atklāts Teodora Zaļkalna veidotais piemineklis Atim Kronvaldam – izcilam jaunlatviešu kustības pārstāvim, vienam no visaktīvākajiem darbiniekiem izglītības laukā, skolotāju audzinātājam, valodniekam, lieliskam oratoram, kura runas modinājušas tautas pašapziņu. Kronvalds cīnījās pret reakcionāro vācbaltiešu presē izteikto domu, ka latviešiem par kultūru neesot ko sapņot, jo maza tauta nespēšot “kultūru samaksāt”. Latviešu tautas tiesības uz kultūras dzīvi Kronvalds aizstāvēja gan Turaidas skolotāju konferencēs, gan I Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Kronvalda nesavtīgās dzīves jēga izteikta viņa paša vārdos: “Tie acumirkļi man ir vislaimīgākie, kuros es spēju spert kaut vai vienu soli savas tautas labā”. Tieši šo nemierpilno cīnītāja garu tēlnieks iedzīvinājis skulptūrā. Tas viņam izdevies tik emocionāli, ka pieminekļa atklāšanas dienā kāds vecs zemnieks, Kronvalda laikabiedrs, teicis, ka Kronvalda tēls iedarbojoties uz skatītājiem tikpat spēcīgi, cik viņa runas pirms daudziem gadiem saviļņojušas klausītāju dvēseles.

Komponista Alfrēda Kalniņa meita Biruta Kalniņa-Tripodi Teodora Zaļkalna veidotā A. Kalniņa pieminekļa atklāšanā Siguldā, 1979. gada 7. septembrī

Komponista Alfrēda Kalniņa meita Biruta Kalniņa-Tripodi Teodora Zaļkalna veidotā A. Kalniņa pieminekļa atklāšanā Siguldā, 1979. gada 8. septembrī

Teodors Zaļkalns veidojis arī pieminekli Krišjānim Baronam Siguldā. Tas atliets kombinātā “Māksla” un atklāts 1985. gadā, atzīmējot Dainu tēva 150. dzimšanas dienu. Šai Krišjāņa Barona jubilejai veltītie pasākumi, starp tiem kā viens no nozīmīgākajiem – Dainu kalna atklāšana Turaidā 1985. gada 7. jūlijā, bija tie, kas iezvanīja latviešu tautas garīgo atmodu.

Teodors Zaļkalns ir autors arī komponista Alfrēda Kalniņa krūšutēlam, kurš atklāts Siguldā 1979. gada 8. septembrī un pašlaik atrodas Siguldas Mākslu skolā “Baltais Flīģelis”.

… Laiks ir tas lielais vētītājs, kas mūžīgās vērtības atsijā no pārejošām. Pāri paliek liela talanta nospiedumi tautas dvēselē.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists
Informācija sagatavota, izmantojot Turaidas muzejrezervāta zinātniskā arhīva materiālus

    Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100