Kaula stabulīte un kaula svilpīte. Atrastas arheloloģiskās izpētes laikā Turaidas pilskalnā. 13.gs.

Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē


Ekspozīcija „Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē” izvietota bijušajā Turaidas muižas dārznieka mājā. Gaujas lībiešu mantojuma izpēte ir viena no Turaidas muzejrezervāta pamattēmām, jo Turaidas muzejrezervāts atrodas senā Turaidas lībiešu pilsnovada centrālajā daļā. Ekspozīcija vēsta par Gaujas krastos dzīvojošo somugru kultūru, kas 11. – 13. gadsimtā spilgti pārstāvēta Turaidas apkārtnē. Tā stāsta par lībiešu ikdienas dzīves ritējumu un mītiskajiem priekšstatiem, kas cieši saistīti ar dabas pasauli. Ekspozīcijā var iepazīties ar Turaidas muzejrezervāta krājuma senlietām – Gaujas lībiešu gatavotiem, ievestiem un izmantotiem sadzīves priekšmetiem, darbarīkiem, rotām, māla podiem, ieročiem. Vienā no ekspozīcijas telpām skan Gaujas lībiešu stabulīte, kas izgatavota no kaula un atrasta Turaidas pilskalnā. Ekspozīcija reprezentē lībiešu kalēju prasmes un meistarību. Īpaši izceļamas lībiešu amatnieku darinātās rotas no bronzas un sudraba. Jaunajā ekspozīcijā apskatāma unikāla Gaujas lībiešu 10.-13. gadsimta vērtīgāko priekšmetu kolekcija – sudrablietu depozīts.
Vēstījums par Gaujas lībiešiem atklāts sešās telpās, kuru vizuālais noformējums veido vienotu, scenogrāfisku ansambli. Ekspozīcijā muzeja apmeklētājus laipni sagaida mājas saimniece, uzposusies senlaiku tērpā ar greznām lībiešu rotām.

Gaujas lībieši.

Lībieši ir Latvijas pamatiedzīvotāji ar senu un bagātu kultūru.  Lībiešu valoda ietilpst somugru valodu saimē un ir viena no Baltijas jūras somu valodām. Lībiešu un citu somugru senči 6. -7. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras dzīvo Urālu kalnu dienviddaļā un runā urāliešu valodā. Laika gaitā no pirmvalodas atdalās samodiešu un somugru valodas.

Somugru etniskās grupas ap 3500. gadu pirms mūsu ēras apdzīvo plašu teritoriju Eiropas ziemeļaustrumos un sasniedz arī mūsdienu Latvijas teritoriju. Viņu apdzīvotajās zemēs 3.gadu tūkstotī pirms mūsu  ēras veidojas ugru, Permas somu, Volgas somu un Baltijas jūras somu valodu grupas.

Lībieši  9. – 10. gadsimtā apdzīvo Daugavas lejteci. Viņu etniskā un kultūras attīstība veidojas Baltijas jūras somu, skandināvu un baltu ietekmē. Ap 11. gadsimtu lībiešu kultūra uzplaukst arī Gaujas krastos – Turaidas, Siguldas un Krimuldas apkārtnē. Pie Gaujas dzīvojošos  lībiešus dēvē par Gaujas lībiešiem.

Lībiešu vīrieša apģērbs un ieroči. Rekonstrukcija Gaujas lībiešu apdzīvotās zemes 12. gadsimta beigās aizņem ap 1000 kvadrātkilometru plašu teritoriju, kas sadalīta pilsnovados. Tos pārvalda novadu vecākie, kas dzīvo nocietinātās koka pilīs. Turpat darbojas arī tirgotāji un amatnieki, taču lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo ciemos. Lībiešu sievietes apģērbs un rotas. Rekonstrukcija

Lībiešu dzīve un darbs rit saskaņā ar dabu. Galvenās saimniecības nozares ir zemkopība un lopkopība. Nozīmīga ir arī dravniecība, jo medu izmanto kā saldvielu, ārstniecības līdzekli un produktu tirgošanai.

Arheoloģiskie atradumi Gaujas lībiešu senvietās liecina par augstu amatniecības attīstības līmeni. Viens no senākajiem ir kalēja amats. Lībiešu kalēji māk iegūt, kausēt un pārstrādāt metālu. Dzelzi iegūst no vietējās purva rūdas, bet sudrabu, varu, alvu un citus metālus ieved tirgotāji. Ievērības cienīgi ir lībiešu rotkaļu darinājumi no bronzas un sudraba.

Ar 11.gadsimtu, kad ieviešas podnieka ripa, par pastāvīgu ražošanas nozari attīstās podniecība. Līdz tam māla traukus sievietes lipina ar rokām.

Liecības par Gaujas lībiešu audējiem sniedz arheoloģiskajā izpētē iegūtie aužamo stāvu atsvari, vērpjamo vārpstu skriemeļi, audumu fragmenti. Daudzu vilnas un linu apģērbu audumi austi sarežģītajā trīsnīšu un četrnīšu trinīša tehnikā. Jostas un celaines lībietes gatavo ar celu dēlīšu palīdzību.

Arī lībiešu mītiskie priekšstati ir cieši saistīti ar dabu. Lībiešu dievišķotajā pasaulē ir svētie koki, avoti, akmeņi, alas un kalni. Gadu tūkstošiem senus somugru mītiskos priekšstatus atspoguļo arheoloģiskajos izrakumos atrastie piekariņi – ūdensputni, zirdziņi, lāča un citu meža zvēru zobi.

Līvu kristīšana. Mākslinieks A. Stankēvičs. Kamēr lībieši un citas Baltijas tautas 12.gadsimta beigās vēl dzīvo dabas reliģijas pasaulē, citviet Eiropā nostiprinājušās kristīgās tradīcijas. Pirmos katoļu misionārus uz lībiešu zemēm 12./13.gadsimtu mijā atved vācu tirgotāji. Turaidā, kā minēts Indriķa hronikā, 1191.gadā notiek pirmā kristīšana. Turaidas valdnieks Kaupo pieņem kristīgo ticību, turpretī iedzīvotāju lielākā daļa pēc kristīšanas vēl vairākus gadu simtus dzīvo gan veco, gan jauno reliģisko priekšstatu pasaulē.

Vietējie iedzīvotāji pretojas kristietības ienākšanai, tāpēc Baltijas zemju pakālušanai tiek izsludināts krusta karš un 1202.gadā nodibināts militārs spēks – Zobenbrāļu ordenis.

Baltijas tautu pakļaušana turpinās visu 13.gadsimtu. Vietējie valdnieki zaudē savu varu, tiek nopostīta arī Turaidas lībiešu un daudzas citas koka pilis visā Latvijas teritorijā.

Laika gaitā lībiešu skaits Vidzemē būtiski samazinās. Sākot ar 16.un17.gadsimtu, lībiešiem kopā ar baltu tautām – kuršiem, sēļiem, latgaļiem un zemgaļiem – iekļaujas latviešu tautas sastāvā.

Mūsdienās par Gaujas lībiešiem atgādina senlietas un vietvārdi viņu apdzīvotajās vietās, ornamenti un krāsu salikums Turaidas novada tautas tērpos, cimdu un segu rakstos.


* Ieskats ekspozīcijā