Turaidas muižas vēsture


Turaidas muiža veidojas pie 1214. gadā būvētās Rīgas arhibīskapa Turaidas pils. Pirmsākumā (13. gadsimtā) muiža ir tikai vieta zemnieku desmitās tiesas labības savākšanai, vēlāk tur ir arī klēts tās uzglabāšanai. Sākot ar 16. gadsimtu, muiža kļūst par saimniecisku vienību, kurā ietilpst apkārtējā zeme, meži, ūdeņi, muižas centrs ar saimniecisko apbūvi, dārzi un parki.

Muižas saimnieciskā apbūve 13. – 17. gadsimtā veidojas pils nocietinājumu ietvarā un attīstās līdz ar pili. Pēc Rīgas arhibīskapijas sekularizācijas 1566. gadā Turaidas muiža tiek nodota Vidzemes muižniecībai, lai no tās ienākumiem segtu zemes tiesas uzturēšanas izdevumus.

Turaidas muiža 1571. gadā pirmoreiz kļūst par privātīpašumu, kad to kā atalgojumu par pakalpojumiem Polijas – Lietuvas valstij saņem Tartu bīskapijas fogts Elerts Krūze.

Pirmās rakstītās ziņas par Turaidas muižas saimniecību saglabājušās 1582. un 1590. gada revīziju protokolos. 1590. gada revīzija liecina, ka pie Turaidas pils pastāv samērā plaša muižas saimniecība, kura balstās uz visa pilsnovada nodevām un klaušām.

Poļu–zviedru kara laikā 1601. gadā zviedru karaspēks ieņem Turaidas pilsnovadu un veic arklu revīziju, kuras laikā uzskaita 141 zemnieku sētu ar 104 ¾ arkliem zemes un 21 iebūvieti. Pēc iegūtām ziņām tiek noteikti nodokļi. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs 1625. gadā dāvina Turaidas pilsnovadu Zviedrijas valsts padomniekam Nilsam Šternšildam.

Pēc 1638. gada Vidzemes arklu revīzijas datiem, Turaidas muižai pieder 47 arkli zemes ar 68 saimniecībām, 115 zirgiem un 135 govīm. Zemnieki no savas saimniecības muižas darbos katru dienu sūta vienu cilvēku.

No 1652. gada līdz 1818. gadam Turaidas muiža ir Budbergu dzimtas īpašumā. Ziemeļu karš (1700 – 1721) un mēra epidēmija (1710– 1711) Vidzemē nodara lielus postījumus. Pēc Ziemeļu kara Vidzeme nonāk Krievijas varā.

Balstoties uz 1804. gada “Vidzemes zemnieku likumiem”, muižā tiek ieviestas jaunas vaku grāmatas, lai mēģinātu normēt pārmērīgās zemnieku klaušas. Krievijas cars Aleksandrs I ar “Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumu” 1819. gadā piešķir zemniekiem neierobežotu pārvietošanās brīvību, ar noteikumu, ka viņu zeme paliek muižai. Vaku grāmatu vietā stājas tā sauktais “brīvais līgums”, kas dod muižniekiem un pārvaldniekiem neierobežotu patvaļu.

Turaidas muiža 1818. gadā nonāk Kampenhauzenu dzimtas īpašumā. Sākas muižas paplašināšana. Pakāpeniski tiek atceltas klaušas un muižā sāk strādāt algots darbaspēks – kalpotāji un muižas ļaudis.

Turaidas muižu 1905. gada revolūcija būtiski neskar. No 1907. gada muiža pieder Staelu fon Holšteinu dzimtai. 1920. gada agrārreformas rezultātā 55 ha muižas zemes ar 7 ēkām paliek muižnieka īpašumā, pārējā zeme tiek sadalīta jaunsaimniecībās. Laikposmā no 1920. gada līdz 1939. gadam no bijušā Turaidas muižas zemes īpašuma izveidojas 106 zemnieku saimniecības.

Staelu fon Holšteinu ģimene 1939. gadā dodas prom no Latvijas un kā kompensāciju par īpašuma atstāšanu Turaidā saņem muižu Pomerānijā.

No 1947. gada bijušo muižas teritoriju apsaimnieko lauksaimniecības artelis “Pamats”. Mūsdienās muižas saimnieciskās apbūves centrs ar 19 ēkām ir Turaidas vēsturiskā centra sastāvdaļa un ietilpst Turaidas muzejrezervātā.