Turaidas mūra pils apbūves attīstība


13. gadsimts
Turaidas pilskalnā pirms mūra pils uzcelšanas 13. gadsimta sākumā atradusies lībiešu valdnieka Kaupo koka pils. Divus gadus pēc tās nodedzināšanas, 1214. gadā, uzbūvē pirmo mūra  nocietinājumu – Frēdelandes kastelu (castellum – latīņu valodā ir apzīmējums mazām pilīm, deminutīvs vārdam castrum – pils). Pilskalna apbūve strauji paplašinās. Jau 1218. gadā dokumentos tiek minēta nocietināta pils Turaida (castrum Treyden).

13. gadsimta pirmajā pusē pilskalna augstākajā vietā sāk būvēt galveno aizsardzības torni – bergfrīdu un gar kalna nogāzēm reljefam pielāgotu aizsargmūri. Vienlaikus pie pilskalna rietumu nogāzes tiek būvēta nocietināta dzīvojamā mītne, tā saucamais „stiprais nams”.

13. gadsimta otrajā pusē veidojas pils ziemeļaustrumu un dienvidu daļas apbūve. Dienviddaļā vienlaicīgi ar aizsargsienu ierīko savdabīgu dienvidu priekšpils nocietinājumu – vārtu aizsargtorni. Tā pirmie divi stāvi izmantoti dzīvošanai, trešais – aizsardzībai.

Līdztekus tiek apbūvēta pilskalna ziemeļaustrumu daļa. No Galvenā torņa uz austrumiem sāk būvēt ēku ar 13. gadsimta arhitektūrai raksturīgu puspagrabstāvu. Pils austrumu pusi 13. gadsimtā vēl neapbūvē.

14. gadsimts
Turaidas pils no 1298. gada līdz 1366. gadam atrodas Livonijas ordeņa valdījumā. Turpinot austrumu puses apbūvi, sāk celt palastu, kas tiek pilnveidots turpmākajos gadsimtos. 16. gadsimta vēstures avotos tas aprakstīts kā divstāvu dzīvojamais korpuss. Pagalma pusē mūra kāpnes ved uz otrā stāva līmenī esošo koka galeriju, no kuras var nokļūt iekštelpās. Par dzīvojamajām istabām ziņu ir maz. Kāda no tām ir velvēta. Velves balstītas uz astoņstūrainām kaļķakmens kolonnām, kuru fragmenti atrasti arheoloģiskajos izrakumos.

Apbūvei paplašinoties, 14. gadsimta otrajā pusē izveido dienvidu priekšpils apkārtmūri, kas vēlākajos gadsimtos tiek pārbūvēts, sašaurinot priekšpils platību.

15. gadsimts
Šajā laikā notiek būtiskas pārbūves pils rietumu daļā. Atkāpjoties no rietumu nogāzes uz pagalma pusi, tiek uzcelts augstāks un biezāks aizsargmūris. Tā ziemeļrietumu daļā izbūvē rietumu korpusu jeb jauno zāli. Ēkai ir pagrabs, divi stāvi, bēniņu izbūve. Tās arhitektūra ir vienkārša, atbilstoša pils militārajam raksturam.

15. gadsimtā Livonijā sāk izmantot ugunsšaujamos ieročus. Rodas nepieciešamība pēc  jauna tipa aizsargbūvēm – lielgabalu torņiem. Arī Turaidas pils rietumu daļā uzbūvē lielo pusapaļo torni ar puslokveida izvirzījumu ārpus aizsargmūra. Dienvidu priekšpils aizsargmūra ārpusē uzbūvē mazo pusapaļo torni. Torņveida dienvidu korpusa rietumu pusē izbūvē apdzīvojamu piebūvi, bet dienvidu pusē – siltgaisa apkures krāsni, ēkas apsildīšanai. Dienvidu priekšpils dienvidu daļu aizņem zirgu stallis.

15. gadsimtā tiek pastiprināta pils ziemeļu puses ieejas aizsardzība. Šeit izbūvē priekšpili ar ārējiem vārtiem un diviem vārtu aizsargtorņiem, kuriem pieslēdzas divu mūru ieskauta eja.

16. gadsimts
Politiskā situācijā 16. gadsimta sākumā ziemeļaustrumu Eiropā krasi mainās. Spēcīgie kaimiņi plāno karagājienus pret Livoniju. Tas mudina Rīgas arhibīskapu Jasperu Lindi (1509–1524) pastiprināt savu piļu aizsardzības sistēmu. Turpinot nostiprināt Turaidas pils ziemeļu priekšpili, pagalma ziemeļrietumu daļā uzbūvē apaļu lielgabalu torni ar daudzām šaujamlūkām.

16. gadsimtā pils aizņem visplašāko teritoriju un ir savam laikam vislabāk nocietināta, taču līdz ar šaujamieroču attīstību sāk mazināties Turaidas un līdzīgu mūra piļu militārā nozīme.

Turaidas pils kopskats ap 16. gadsimta beigām. (Arhitekta G.Jansona rekonstrukcija)

Turaidas pils kopskats ap 16. gadsimta beigām. (Arhitekta G.Jansona rekonstrukcija)

17. – 21. gadsimts
Poļu – zviedru kara laikā (1600–1629) nopostītās ziemeļu priekšpils teritorijā izveido pēdējo Turaidas pils aizsardzības būvi – reduti. Šī zemes nocietinājuma būvniecībā daļēji izmanto materiālus no pils ziemeļu aizsargmūra. Ar šo pēdējo bastionu beidzas Turaidas pils – cietokšņa būvvēsture.

Pēc 1776. gada ugunsgrēka izpostītās būves militārām vajadzībām vairs netiek atjaunotas. Atlikušās celtnes vietējie iedzīvotāji izmanto gan saimnieciskām vajadzībām, gan būvmateriālu ieguvei savu ēku celtniecībai. 1786. gadā pilsdrupu teritorijā uzbūvē Turaidas muižas īpašnieka koka dzīvojamo ēku. To nojauc 1953. gadā. Viduslaiku apbūve, pamazām pārvēršoties romantiskās drupās, piesaista senatnes pētnieku uzmanību. Saglabājušies 19.–20. gadsimta pilsdrupu plāni, zīmējumi un apraksti.

1925. gadā Turaidas pilsdrupas iekļauj valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Drīz pēc tam tiek veikti pirmie viduslaiku būvju saglabāšanas pasākumi. Sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem, notiek pils un tās teritorijas vispusīga izpēte, saglabāšana un restaurācija. Izpētes gaitā iegūtas pils būvvēsturi raksturojošas senlietas – ap 4700 krāšņu podiņu, ap 3500 logu stiklu fragmentu, ap 7500 būvnaglu, ap 4000 dažādu būvdetaļu un citi atradumi.

Turaidas pils celtniecībā izmantotie būvmateriāli

Turaidai raksturīgi no māla gatavoti būvmateriāli: ķieģeļi, kārniņi, flīzes. Tos gatavo pils tuvumā. Piemērotas sarkanā māla ieguves vietas atrodas ap 0,5 km uz ziemeļiem no pils. Izmantotā māla bedrēs vēlāk ierīko muižas zivju dīķus.

Ķieģeļu izmēri, krāsa, forma raksturo Turaidas pils būvniecības attīstību 13. –18. gadsimtā. Lielākos ķieģeļus, kuru svars pārsniedz 8,5 kg, izmanto vissenāko ēku – bīskapa ļaužu pirmās dzīvojamās mītnes, Galvenā torņa, un torņveida dienvidu korpusa mūrēšanai. Visvairāk gatavo vidēja izmēra ķieģeļus, tos lieto 15.–16. gadsimtā – visintensīvākajā pils būvniecības laikā.

Pils ēku durvju un logu ailu apmaļu dekoratīvajai apdarei un velvju mūrēšanai izmanto profilķieģeļus. Saglabājušies ķieģeļi ar viduslaiku apmetuma paliekām.

Kārniņi ir jumta segšanai paredzētas izliektas māla plāksnītes ar piestiprināšanas kāsīšiem. Tos gatavo speciālās veidnēs – silītēs, kurām viens gals ir šaurāks. Senākajā pils pastāvēšanas laikā tiek izmantoti klostertipa kārniņi. Jumta segumu sāk no lejas, liekot apakšējos kārniņus kārtu pa kārtai. Spraugas starp tiem nosedz ar augšējiem kārniņiem. Augšējās kārtas kārniņus mēdz dēvēt par “mūkiem”, apakšējās – par “mūķenēm”. Klostertipa kārniņu jumts 1 m2 sver 96 – 120 kg, tāpēc, sākot ar 15. gadsimtu, sāk gatavot vieglākus – mēlesveida – kārniņus. 16. gadsimtā Holandē sāk gatavot vēl vieglākus un plastiskākus kārniņus. Turaidas pilī holandiešu tipa kārniņi parādās īsi pirms 1776. gada ugunsgrēka.